Kādu laiku no rakstītājas pārvērtos klusajā lasītājā. Ne vien blogā. Un dažreiz mani pārņem sajūta, ka es vērotu kāda personīgo dzīvi caur atslēgas caurumu. Nav jau mana vaina, ka daži tik interesanti raksta par pieredzēto, raksta par tik intīmām un atklātām lietām. Dažreiz vienkārši nodomāju - kur cilvēkam prāts, publicēt ko tādu internetā visai pasaulei. Agrāk ar roku rakstītās dienasgrāmatas slēpām no citiem, bet te tik visu uzrakstīto - publicēt /publicēt /publicēt.
Tikko beidzu pārlasīt grāmatu -Sargies ziemeļvēj@. Neko gudru un pamācošu tur neatrast, jo grāmatā arī nav stāsta. Tikai e-pasta vēstules starp diviem cilvēkiem es nejaušības pēc sākuši sarakstīties. Ļoti interesanta grāmata, it īpaši, ja gadu ilga sarakste starp svešiem cilvēkiem pārtop pat mīlestībā, jeb viņu abu virtuālajā atslodzē un "dimensijā", kur abi rakstītāji grāmatas beigās saprot, ka tik ilgi ir fantazējuši viens par otru, ka vēlas savas fantāzijas lauzt un satikt viens otru, lai šo apmātību beigtu, taču tomēr tur slēpjas mīlestība. Man ļoti patika šī grāmata, jo tā bija savādākā nekā citas. Un liek arī domāt - vai ir iespējama mīlestība e-pasta vēstulēs. Ir daudzi stāsti, kā tagad precējies pāris ir iepazinušies caur internetu vai sarakstoties sms čatos.. Mani pārsteidz, kad es pirmo reizi lasīju šo grāmatu, es ticēju šai mīlestībai, bet tagad liekas, ka šai banalitātei ir grūti noticēt. Tā ir mīlestība savās iedomu fantāzijās, nevis otrā. Ak, ko nu es gan te tagad filozofēju. Nepievērsiet man uzmanību, ir gandrīz viens naktī, un jūs taču zinat, ja Elīna sāk nesakarīgi rakstīt/murgot/uzvesties, tad viņai jāiet gulēt. Bet lai nu kā, iesaku to grāmatu izlasīt. Un vēl man lika aizdomāties par lietām, kas saistītas par jokiem. Cik daudz gan ir joku, kas liek visiem pasmieties un cik daudz ir joku, kas kādu smagi sāpina? Man liekas, tas otrais variants ir biežāks. Lai nu kā, Elīna tiešām dodas gulēt. Un svieciens jums augustā!
