Važu ieskauts,
Laimes pamests,
Tu cieties, tu ceri
Uz eņģeli balto.

Sapņot ir skaisti,
Pamosties – smagi.
Apzināties, tas ir nežēlīgi,
Aizmirst – neiespējami.

Var turpināt cerēt,
Citu iespēju nav.
Var mēģināt aizbēgt –
Uz neatgriešanos.

Tukšuma sagrauts,
Sāpju uzvarēts,
Tu ceri uz brīnumu,
Uz eņģeli balto.

Brīnumi nenotiek.
Eņģeli neeksistē.
Var vienīgi aizbēgt
Uz neatgriešanos..

arī tā

Tas krājas un krājas, līdz tu plīsti un beidzot izliec sevi, savu pārpildījumu. Jebkur, jebkad. Tas tā notiek.
Es nevaru sagaidīt, kad es plīsīšu. Teju teju. Un manas slāpes pēc intelekta un mākslas pieaug ar vien vairāk. Apmeklēju koncertus, izrādes, bet apmierinājuma nav. Gribēšu laikam mūžīgi vēl un vēl. Varbūt kaut kā ar to var tikt galā? Un kā var tikt galā ar karuseli, kad vienmēr moka nakts stundās?
Mērfija likumi it īpaši tagad ir manāmi. Manāmi vai nemanāmi, es novirzos no savas nesen iemītās takas, bet es ceru, ka tās ir tikai iedomas, tādas pašas, kad lūdzos, lai beidzot kāds izslēdz to briesmīgo noti, kas skan visapkārt, visbiežāk jau la vai mi, bet tas ir tikai manā galvā, kā izrādās.
Tā laikam notiek pēc īpaši smagām darbadienām. Pēc smagām nedēļām pēc kārtas. Bet ne viss ir smags. Aizvadīti vārda svētki, Elīnas. Pa smuko, jauko, pa mīļo un pa jautro. Aizvadītas iesvētības, piedzīvojumiem pilni vakari, smagi rīti, jaukas pasēdēšanas. Vienlīdzība pastāv, bet tas nepadara dzīvi vieglāku. Diemžēl.

vārnas pelēkajās debesīs

Šodienas atziņa - taisnības šajā pasaulē nav un nekad nebūs. Daži nesamaksā par lietām ko nodara, bet citi samaksā par neparko. Liktenis ir nežēlīgs. Jāmācās no dotā citrona uztaisīt limonādi!

šoreiz bez virsraksta

Paņēmu šodien brīvdienu. Un kas par rītu! Pamostos ar saules stariem sejā. Klavieres, klavieres. Pastaiga uz veikalu pakaļ cigaretēm. Putni vītero, koki krāšņumā un saules apspīdēti ir tik skaisti. Tāds miers visapkārt un rudens skaistums. Dzeru kafiju uz palodzes sēdēdama un man vairāk neko arī nevajag. Varbūt tomēr arī vajag gan. Veiksmi gammu ieskaitē. Grūdienu, lai beidzot sāktu kaut ko darīt arī skaņas skolā. Patiesību no skolotājiem. Laikam tikai to man vēl vajag, bet tagad man jātrennējas gammās un tikai gammās.

pakpakpak

Vai dzirdēji šeit rudens lapu čaboņu? Droši vien nē, es arī nē.
Tas atkal notiek, mīļie. Pazūd un atkal atgriežas. Un arī tas. Pazūd un atkal atgriežas. Kāpēc? Es cīnos, es ceru, es ļoti, ļoti gribu, bet tās lietas vienmēr atkal atgriezīsies. Un mani neliek mierā šis kāpēc. Un es ciešu. Fiziski, garīgi.
Pacietības mērs ir pilns, un tas arī viss. Es esmu īpaša leģenda, kāda uzrodas tikai reizi gadsimtā vai arī dabas kļūda, tā šodien cilvēki izsakās par mani. Patiesībā tas ir tik bēdīgi. Bēdīgi un nožēlojami.
Bez tā, protams, dzīve iet uz priekšu. Tik daudz jaunu cilvēku ir iepazīts, tik daudz jau izdarīts. Tik daudz gaišu lietu, tik daudz satuvināšanās, smieklu, mākslas un mūzikas, mīļu sarunu. Tik daudz tā visa rudenī, skaistā rudenī ar dubļiem un peļķēm, krāsainām lapām un slapjām kājām.