write wrote written

Šī bija skaista pirmdiena. Lai gan biju gulējusi kādas 3h, jutos lieliski. Šis bija viens no retajiem rītiem, kad stundas sākas vēlāk, tāpēc atradu laiku sēdēšanai virtuvē, garšīgākās tējas malkošanai, saullēkta vērošanai un sapņošanai. Debesis bija brīnumskaistas un man bija tik ļoti pietrūcis saules, ka nebeidzu par to tīkmināties visu dienu kā mazs bērns par jaunu rotaļlietu.

Es aizgāju uz skolu, pasēdēju pirmajās stundās.. atnācu mājās un gāju gulēt. Vairs nevaru izturēt, kā veselība spēlējas ar mani un ceru, ka drīz atgriezīšos pilnvērtīgā dzīvē, jo koros jāgatavojas nopietnām skatēm, jāliek klavierēs gammas un jāsāk mazajam korim mācīt savu izvēlēto dziesmu. Vismaz sirds un nervi ir mierīgi, jo beidzot sāku rakstīt pētniecisko darbu un man jāpateicas tiem jaukajiem cilvēkiem, kas palīdz ar informāciju, it īpaši Aijai, kurai tāpat atlīdzināšu ar vīna pudelēm kādā pavasara vakarā. Un paldies, kuri vēl man veseļoties un piedāvā visādas zāļu tējiņas. Vienīgais ko es vēlos, ir atgriezties realitātē un beigt šo sēdēšanu mājās.

Un šobrīd es varu papildināt savu sarakstu no kā man ir bail - no zvanīšanas svešiem cilvēkiem, no mana durvju zvana negaidītā mirklī un no lasītāju un profila apmeklētāju kāpjuma, baisi. Bet varbūt man vienkārši sākusies paranoja.

Nu ko, esmu paspējusi šo uzrakstīt vēl janvārī. Jau 12.tā daļa gada ir pagājusi, bet man no vienas puses nav iebildumi. Laiks pretī vasarai droši var steigties, lai gan.. nē, pat pretī vasarai nebūtu vēlama steiga.

Atliek vien novēlēt veiksmīgu februāri un nedēļu. Lai jums veiksme, jo veiksmes nekad nevar būt par daudz.

pavasari gaidot

что такое?

Ir grūti, iet grūti, klājas grūti..Grūti. Ko mēs saprotam ar vārdu 'grūti'? Vai to pirmajā teikumā aizvietot labāk ar 'smagi'? Grūti iet vai smagi iet..tas pašreiz diži ko izšķir vai maina? Es nezinu. Es vairs tiešām nezinu, bet es vispār daudz ko nezinu un es ar to samierinos.
Šis vakars ir skumjš vakars, pat ļoti. Viss kas notiek..tas vienkārši nekur neved. Neved uz neko labu. Un daudziem pašlaik neklājas viegli: naivas cerības, lēmumu pieņemšanas, depresijas, nāves, briesmīgi notikumi, bezspēks, slimošanas, dusmas un pat runas par pašnāvībām. Lūdzu tikai iztiksim bez tām. Riebjiens nāk par visu. Nesaprašana, par ko man tāda sodība. Griba vemt aiz netīrās, riebīgās pasaules. Šovakar tāda viņa ir.

-Ko tu gribi no dzīves? -Ko viņa grib no manis?

Man patīk sapnī būt Austrālijā, braukt pa upi ar laivām, pēc tam peldēties ezerā, kurš ir pilns ar vannas putām ar aveņu aromātu. Izvairīties no milzīgajām zivīm un krabjiem,kas nesāpīgi kož, kurus nevaru pamanīt dēļ sasodītajām putām, un vēsā mierā iesēsties džipā un aizbraukt no Austrālijas uz man iemīļoto Ķemeru mežu, kurā šoreiz nespīdēja saule un tāpēc viņš bija drūms un man tur nepatika.
Tur stāvēja mana ģitāra, kurai pēkšņi nolobījās krāsa un tā pēkšņi bija nesmuki baltā krāsā, un tad es redzēju veselu baru cilvēkus, pareizāk vīriešus ap četrdesmit, kuri peldējās purvā, līdz viens noslīka un visi priecīgi smējās, arī es. Un tad es aizgāju uz baznīcu un skatījos, kā pēdējā solā skūpstās divi cilvēki un tad man apnika un es aizgāju uz kādu milzīgu, svešu privātmāju, kurā mani aicināja iekšā un lika nofotogrāfēt iemītnieku kopbildi, kuri bija laimīga meksikāņu ģimene.
Sen nav bijis sapņots un šādi man patīk labāk, nekā.. nu jā, lai tas paliek pie manis.

Saku labrītu un novēlu jums jauku šo pelēko ceturtdienu.

Mani jau gaida kafija, harmonija, gammas, vēsture un ekonomika. Pagaidām čav.

Par tevi

Es mēģināšu domāt,
Ka par tevi nedomāšu.
Es mēģināšu sev iestāstīt,
Ka cerības par tevi nelološu.

Cerēšu, ka sapņi par tevis
- būs bez tevis.
Gaidīšu, ka tev man nezvanot
- saņemšu zvanus no tevis.

Un tad, kādā rudens dienā
Es gribēšu tevi, protams, nesatikt.
Es gribēšu tevi vairs nepazīt,
Ka pazītu tevi pēc gadiem piecdesmit.

Es mēģināšu, ka nemēģināšu.
Es cerēšu, ka necerēšu.
Es gaidīšu, ka kaut kad vairs negaidīšu.
Un gribēšu, ka mūžam negribēšu.

Es novēlēšu, lai tev klājas labi!
To es tiešām novēlēšu.
Apsolu - es mēģināšu par tevi nedomāt,
Ka par tevi domāšu vien.



Dzejoļus es neprotu rakstīt un nerakstu, bet dažreiz ūdens smeļas pāri malām un volāā - nekam nederīgs dzejolis ir gatavs.

i was kind of expecting you.

Šis blogs ir tik drūms! Apsolos drīzumā nomainīt uz dzīvespriecīgām krāsām, lai gan ar to vienmēr ir problēmas, jo sev acīm tīkamu šo lapu nekad perfekti neuztaisīt.
Dzeru siltu kakao un sēžu pie atvērta loga un man ir labi. Man ir pat ļoti labi... rozā vanna un cigaretes, izlādēšanās arēnā Rīga Dinamo spēlē, brīvdienas mājās, pastaigas mežā, skaistas e-pasta vēstules, smieklīgas sarunas, pingvīnu gājieni un galvenais - labs garastāvoklis un prieks.
Sirds un viss it manī vēl kāro pēc pavasara, nervi jau gaida maija tuvošanos, kafija dara brīnumus un vēl lielākus brīnums dara draugi.

Un kas var būt vēl iepriecinošāk, ja tev divos naktī atraksta "Elīn, tu neesi tizla".

jauns sākums

Es nesen lasīju grāmatā -
"Kāpēc cilvēki tik intensīvi meklē atbildes uz visiem jautājumiem, problēmām? Lauž savas galvas par prognozēm, kā tālāk būs? Un kāpēc mēs atrodam dažas atbildes, bet dažas ne? Jo tās, kuras neatrodi nav jāmeklē, tās pašas sameklēs tevi, ja būs lemts. Un tāpēc, pirms gulētiešanas paturi prātā savu jautājumu, ja paveiksies, atradīsi sapnī atbildi."
Tas nebija jāņem nopietni, jo pati grāmata nebija nekas, laika kavēšanai un varbūt dažu atziņu gūšanai par cilvēkiem un pasauli, bet interesanti ir tas, ka aizvakar mans sapnis deva man atbildi uz ļoti nozīmīgu jautājumu manā dzīvē. Un tāpēc es nolēmu, lai arī jūsu acīm tiek šīs rindiņas.
Un vispār, sveicieni jau '11tajā gadā. Tas laiks ir nežēlīgi ātrs.Un ļoti ceru, ka sakāmvārds"kā gadu iesāksi tā pavadīsi" uz mani nepiepildīsies. Apņemšanos, mērķu un vēlēšanās ir daudz šogad, tāpēc ceru, ka kaut cik izdosies un vēlu jums to pašu.
Un varbūt mazliet muļķigi no manis, bet vēlu atrast atbildi uz jautājumu, kāds nu viņs jums ir.