Tur stāvēja mana ģitāra, kurai pēkšņi nolobījās krāsa un tā pēkšņi bija nesmuki baltā krāsā, un tad es redzēju veselu baru cilvēkus, pareizāk vīriešus ap četrdesmit, kuri peldējās purvā, līdz viens noslīka un visi priecīgi smējās, arī es. Un tad es aizgāju uz baznīcu un skatījos, kā pēdējā solā skūpstās divi cilvēki un tad man apnika un es aizgāju uz kādu milzīgu, svešu privātmāju, kurā mani aicināja iekšā un lika nofotogrāfēt iemītnieku kopbildi, kuri bija laimīga meksikāņu ģimene.
Sen nav bijis sapņots un šādi man patīk labāk, nekā.. nu jā, lai tas paliek pie manis.
Saku labrītu un novēlu jums jauku šo pelēko ceturtdienu.
Mani jau gaida kafija, harmonija, gammas, vēsture un ekonomika. Pagaidām čav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru