loca people

Liekas, ka pagājusi vesela mūžība zibens ātrumā. Reizē tik lēni un un tomēr tik ātri. Tik karsti un vēsi. Nekas neiet kopā, bet tomēr viss iet kopā. Kaut varētu izdzīvot vēlreiz brīžus no visa. Aizvērt acis, un atrasties Mežaparka estrādes pašā augšā, dziedāt ar puišiem un vērot skaisto skatu, skaisto kuģi, dejojošus cilvēkus, gaismas. Aizvērt acis un atkal gulēt uz Rodžera, kuru patiesībā sauc Džordž. Atkal spēlēt kārtis trijos naktī Dainas pagalmā, stāstīt spoku stāstus un izdzirdēt baznīcas zvanus. Dejot dzelzceļa stacijā un ārdīties. Un pēdējās divas dienas bija punkts uz i manai skaistajai vasarai. Trakas dejas un pastaigas nakts vidū, iegūti jauni draugi, jumpravieši. Es mīlu to pilsētu, mīlu dzīvi un mīlu vasaru. Pasaule ir maza, bet manis vēl pietiks diviem pavasariem. Ja nē, tad vismaz vienam noteikti.

ar smaidu

Mēs dziedājām un smējāmies, vērojām zvaigznes, spēlējām spēles un lēkājām kā mazi bērni pa batutu. Rakām kartupeļus un kopīgi gatavojām, dalījāmies savos stāstos, cienājām viens otru ar visu ko vien otra sirds kāroja, gulējām siena šķūnī un klausījāmies, kā gaiļi dzied rīta dziesmu, kamēr tikai mēģinājām iemigt. Ar alu pie rokas spriedām par pasauli, dejojām cauru nakti, peldējāmies, fotogrāfējām govis un atkal dziedājām. Pēc visa šī gulējām veselas divas dienas, nelietojami un bezspēcīgi, bet uzlādēti ar pozitīvisma lādiņu. Vakaros joprojām silda sirdi koris, dienas piepilda jauni piedzīvojumi, kā braukšana ekspedīcijā uz purvu, ābolu zagšana, maldīšanās mežā, izlīšana un izlīšana. Ak, cik raibi paiet tās dienas. Ar smaidu, tikai vienīgi ar smaidu.

Un mīļie, tiekamies rīt, Rīgas 810. lielkoncertā! Būs lieliski!