i feel it in my fingers

Es gribu tagad un tulīt kaut ko te skaistu ierakstīt, bet galvā tukšums un acis miegainas. Ko tad man tagad darīt šādā situācijā, ja es tik ļoti gribu?
Rīts gudrāks par vakaru, kāds man droši vien sacītu. Jāiet gulēt.

Viens astoņi punkts novemris.

Pirmo reizi mūžā es nosvinēju 18.novemri tā kā vēl nekad, saucot tostus par nodzīvošanu līdz Latvijas vecumam, tostus par valsts izturību arī turpmāk, un vēl citus daudzus tostus, līdz kļuvu sarkana no skābā vīna un mazliet iereibusi priecājos par itin visu. Ar patriotisma sajūtu, smiekliem un raudām (jo daudzi mazie bērniņi dzirdot šāvienu trokšņus sāka radāt un sauca pēc mammām) un prieku sirdī baudīju salūtu, kas bija fantastisks, un fantastiska bija arī vieta, no kuras to visu skatījos. Pēc tam ļoti lustīgā noskaņojumā neskatoties uz lielo cilvēku pūli un policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības sirēnām devos pāri tiltam, pār kuru ejot sanāca ilgākais gājiens pāri tiltam manā mūžā, dēļ cilvēka straumēm, kas devās pretējā virzienā, un tad jau sekoja gājiens pa Vecrīgu līdz pusnaktij, aplūkojot gaismas, ielas māksliniekus un ļautiņus. Operas nama apgaismojums bija iespaidīgs un iespaidīgi šaurs bija arī brauciens tramvajā, vai ziniet.

Mājās ievēlos krietni vēlu vai ļoti, ļoti agri (arī tā varētu teikt) un izbaudot brīvdienas izgulējos. Šodien es jūsmoju par to, ka beidzot pazudusī emocionalitāte manī beidzot ir atgriezusies un nobirēja asara pie vairākām filmām, arī Vējiem līdzi. Mīlu to filmu.

Nu tā lūk es svinu, mani mīļie.

Nodod smaidu tālāk.

Pēc šīs filmiņas noskatīšanās, smaids līdz ausīm garantēts!

ruthlessly

Es nekur neesmu pazudusi. Dzīvoju, staigāju, vēroju, lasu, rakstu un arī guļu. Par daudz guļu. Pazust šajā pasaulē ir iespējams laikam tikai blogos un citās internetlapās. Vai arī mājās, ar grāmatu rokās, ignorējot visu pasauli un aizmirstot par visu. Veselu mēnesi neesmu neko lasījusi, kas man , Elīnai, ir ļoti netipiski. Atskaitot obligāto literatūru, kā piemēram Blaumaņa lugas, kuras man pat sapņos rādās.

Šodien, šajā skaistajā dienā es sēžu mājās, jo esmu palikusi par mēmu cilvēku ar galvassāpēm un temperatūru. Pirmo reizi mūžā man nav balss, es čukstu un čerkstu. Tas jau nekas, ka rīt ir jāuztājas divos koncertos un parīt, sarkanbaltajā 18. novembra datumā lielais koncerts ar pašu Martu Kristiānu Kalniņu. Arī mana kreisā roka ir iesaitēta un mēnesi es nevaru spēlēt nevienu instrumentu.. mūzikai liels NĒ no tā likteņa puses. Jādomā, par ko man tāda sodība.

Bet es smaidu par burvīgo laiku ārā, smaidu par mandarīnu kaudzi virtuvē, smaidu, ka neatrodos skolā un divas fizikas man paslīd garām un smaidu, jo esmu pārvarējusi savu slinkumu un atradusi laiku apciemot blogu.

Elīnai šodien svētki!

Ar lieliem starplaikiem tomēr iemetu aci te un ir gadījies, ka tieši šodienā. Jāā, Elīnai šodien ir svētki!

Man patīk gan pirmdienas, gan trešdienas, gan sestdienas, gan pat ceturtdienas un svētdienas, kuras agrāk sagaidīju ar nepatiku, bet ne otrdienas. Tikai ne otrdienas. Otrdienas sūkā, tātad - šodiena sūkā, par spīti šodienas maniem Elīnas svētkiem (es atvainojos par izteicienu, bet tas tā ir). Es jau savā dzimšanas dienā paredzēju, ka Elīnas dienā būs draņķīgs laiks. To es paredzēju arī vakar, kad skaisti spīdēja saulīte manā sejā. Un nu lūdzu - lietus, migla un pelēkais visapkārt. Bet vēl ir laiks - gulēšanai, smaidam manā sejā un svinībām. Un es zinu, ka man ir ticis skaists vārds, (manuprāt un arī cituprāt, vai ne?) tāpēc jāsāk svinēt kā īstai Elīnai šajā Elīnas dienā. Tākā jā, Elīna novēl jums jauku šo draņķīgo otrdienu.

Uz manu veselību! Priekā!

Kalmāru deja.

Es lasu, man stāsta, man raksta, cik sūdīgi šajā dzīvē iet, bet šodien es tam atsakos ticēt. Štrunts par skolu, štruns par visu, štrunts arī par jauko lietu! Jūtos tik labi, ka tas ir jāuzraksta, lai pēc tam melnajos vakaros ar skaudību atcerētos šo brīdi. Viss ir labi, dzīve ir skaista un nē, tas nav sarkasms. Šoreiz nē. Varbūt skatos tagad cauri rozā brillēm vai esmu dabūjusi pa galvu no pīpēšanas (es nesmēķēju), bet dieva dēļ, šoreiz tas nav sarkasms.
-Dzīve ir skaista!
-Kurā dirsā!?

Elīnai šodien mazā piektdiena, bet Dieva dēļ, neapsmejiet mani. Tas mani skumdina.

THE CURIOUS INCIDENT OF THE DOG IN THE NIGHT-TIME

Izvilku dakšas no suņa, paņēmu viņu rokās un apskāvu. No dakšu
atstātajiem caurumiem tecēja asinis. Man patīk suņi. Vienmēr var zināt, ko suns domā. Tam ir četri garastāvokļi. Priecīgs, bēdīgs, nikns vai koncentrējies. Turklāt suņi ir uzticīgi un nemelo, jo neprot runāt.

Par zēnu, kuram ir autisms. Foršākā un frīkīgākā grāmata, kuru esmu lasījusi.

Un mēs ar Mammu aizgājām uz grāmatveikalu, un es nopirku grāmatu A līmeņa matemātikas papildkurss, un Tēvs Gaskoines kundzei pateica, ka es gatavojos nākamgad kārtot A līmeņa matemātikas papildkursa eksāmenu, un viņa teica: - Labi.
Un es to nokārtošu un dabūšu augstāko novērtējumu. Un pēc diviem gadiem es nokārtošu A līmeņa fizikas eksāmenu un iegūšu augstāko novērtējumu.
Un tad, kad būšu to paveicis, es iestāšos universitātē kādā citā pilsētā. Tai nemaz nav jābūt Londonai, jo Londona man nepatīk un universitātes atrodas daudzās vietās, un ne visas ir lielās pilsētās. Un es varēšu apmesties dzīvoklī ar dārziņu un kārtīgu tualeti. Un es varēšu paņemt līdzi Sendiju un grāmatas, un datoru.
Un tad es iegūšu Pirmās šķiras diplomu ar izcilību un kļūšu par zinātnieku.
Un es zinu, ka to spēju paveikt, jo viens pats devos uz Londonu un atklāju noslēpumu Kurš nogalināja Velingtonu? un atradu Mammu, un biju drosmīgs, un sarakstīju grāmatu, un tas nozīmē, ka es spēju paveikt itin visu.

Kā man patīk laimīgas beigas.

caurvējš

Logs ir līdz galam atvērts un es sajūtu, kā dzestrais gaiss ieplūst manā istabā. Lietus lāses sitas pret palodzi un es ļoti gribu atrasties ārā. Vienīgais cilvēks ar kuru gribu runāt, nav sasniedzams. Ir piektdiena un esmu šoreiz viena no daudzajiem, kas ir saslimuši un sēž mājās. Esmu sarkana kā tomāts, mana balss čerkst un pašlaik, ja es runātu, jūs teiktu, ka man ir vīrieša balss. Es sajūtu no virtuves aroniju smaržu un dzeru jau nezinkuro tēju ar medu. Man vēl oža strādā un tas mani priecē.
Patīkamu piektdienas vakaru. Ar šo te es mēģinu pateikt, ka nekur neesmu pazudusi, un drīz uzradīšos atkal. Es apsolu.

Potatoes, there only potatoes.

Kādu laiku no rakstītājas pārvērtos klusajā lasītājā. Ne vien blogā. Un dažreiz mani pārņem sajūta, ka es vērotu kāda personīgo dzīvi caur atslēgas caurumu. Nav jau mana vaina, ka daži tik interesanti raksta par pieredzēto, raksta par tik intīmām un atklātām lietām. Dažreiz vienkārši nodomāju - kur cilvēkam prāts, publicēt ko tādu internetā visai pasaulei. Agrāk ar roku rakstītās dienasgrāmatas slēpām no citiem, bet te tik visu uzrakstīto - publicēt /publicēt /publicēt.
Tikko beidzu pārlasīt grāmatu -Sargies ziemeļvēj@. Neko gudru un pamācošu tur neatrast, jo grāmatā arī nav stāsta. Tikai e-pasta vēstules starp diviem cilvēkiem es nejaušības pēc sākuši sarakstīties. Ļoti interesanta grāmata, it īpaši, ja gadu ilga sarakste starp svešiem cilvēkiem pārtop pat mīlestībā, jeb viņu abu virtuālajā atslodzē un "dimensijā", kur abi rakstītāji grāmatas beigās saprot, ka tik ilgi ir fantazējuši viens par otru, ka vēlas savas fantāzijas lauzt un satikt viens otru, lai šo apmātību beigtu, taču tomēr tur slēpjas mīlestība. Man ļoti patika šī grāmata, jo tā bija savādākā nekā citas. Un liek arī domāt - vai ir iespējama mīlestība e-pasta vēstulēs. Ir daudzi stāsti, kā tagad precējies pāris ir iepazinušies caur internetu vai sarakstoties sms čatos.. Mani pārsteidz, kad es pirmo reizi lasīju šo grāmatu, es ticēju šai mīlestībai, bet tagad liekas, ka šai banalitātei ir grūti noticēt. Tā ir mīlestība savās iedomu fantāzijās, nevis otrā. Ak, ko nu es gan te tagad filozofēju. Nepievērsiet man uzmanību, ir gandrīz viens naktī, un jūs taču zinat, ja Elīna sāk nesakarīgi rakstīt/murgot/uzvesties, tad viņai jāiet gulēt. Bet lai nu kā, iesaku to grāmatu izlasīt. Un vēl man lika aizdomāties par lietām, kas saistītas par jokiem. Cik daudz gan ir joku, kas liek visiem pasmieties un cik daudz ir joku, kas kādu smagi sāpina? Man liekas, tas otrais variants ir biežāks. Lai nu kā, Elīna tiešām dodas gulēt. Un svieciens jums augustā!

He's great

Isn't he?

zaļo tējkannu arī

Vasara jau ir gandrīz vidū un pašlaik rit karstākās vasaras dienas. Neizturami karsts, bet ko nu tad es te rakstīšu par karstumu. Vienīgais ko es varu piebilst - neapskaudu vakardien tos nabagu dejotājos. Un visi banku darbinieki, juristi un ierēdņi un visi citi, kas tagad svīst uzvalka kreklos, žaketēs un zara kostīmiņos. Turās!!!
Bet karstums nav galvenā tēma šim ierakstam. Gribēju uzrakstīt kā aizritēja manas dzimtas salidojumus. Jā. Latviešiem jau vienmēr patikusi kopā sanākšana un svinēšana.
šo nedēļas nogali pavadīju laukos netālu no Ķeguma - milzīgā viesu mājā, kur sabrauca radi un tika rīkots salidojums. Un kā es dievinu to saliedētības sajūtu. Kopā būšanas sajūtu, kas uzrodas hokejā vai citās sporta spēlēs, vai plašos pasākumos. Un šī sajūta bija arī tad. Tur tika rīkots viss jau pēc senām parāžām un ievērojām tradīcijas. Salidojumu atklājām ar dzimtas karogu pacelšanu, tad ar himnu un visbeidzot ar ciltkoka piekārsanu pie sienas. Tad sekoja vakariņas un sapazīšanās ar vēl nezināmiem radiem, jo mūsu bija daudz. Pāri simtam. Tad gāja vaļā izklaides - pirts, džakūzī, ezers.. līdz tumsai. Naktī visi sapulcējās zālē, kā kurš - citi sēdēja uz grīdas, citi uz krēsliem un skatījāmies senču fotogrāfijas uz lielā ekrāna, un arī video no citiem salidojumiem. Un tā sajūta - ir neaprakstāma. Pēc tam jau tika sagaidīti dziedošie un pārgurušie radi no dziesmu svētkiem un notika sēdēšana (dažiem arī dzeršana) pie galda ar mana vecuma radiem, sarunādamies par visu ko, un nonācām pie atziņas, ka mūsos taču rit vienas asinis, bet dažus iepazīstam tikai tagad, un mūsu sarunas turpinājās līdz saullēktam. Nākamajā rīta rītarosme, spēles un brokastis un tad jau uz advadu nots tika nolaists karogs un radinieki brauca mājās. Bija tik ļoti žēl. Žēl atvadīties un zināt, ka šāds pasākums būt atkal tikai pēc 4 gadiem un varbūt daudzus, ko tagad iepazinu vairs neredzēšu.
Sajūtas bija brīnišķīgas. Lai nu kā, tā es pavadīju šo nedēļas nogali. Un tagad - ātri skriešu uz pldumali, kamēr neesmu zaudējusi galu.

feelings

Šodien es jūtos...

Aizver acis un ieklausies..

Beidzot esmu atguvusies. Atguvusies jaunai nedēļai un tā vispārīgi. Dzirde atgūta, ar pēdām ir kā ir, bet tas bija tā vērts! Un mūzika, draugi, mūziķi, dejas, lēkāšana, spiegšana, staigāšana un plaukšķināšana.. tā var nogurt tikai pēc svētkiem. Es tagad zinu - biežāk jāiet man uz koncertiem.
Cik jauki bija dzirdēt savas mīļākās dziesmas dzīvajā izpildījumā, stāvot pirmajā rindā pie skatuves, un cik jauki, ka dziedātājs dziedot tev ieskatās acīs. Tā sajūta ir brīnišķīga. Visa diena bija brīnišķīga, es jums teikšu. Un arī jums - novēlu brīnišķīgu dienu!

Gain Fast - Cik laimīgi esam

Un tā tas ir.

Jūlijs jau klāt. Tas ticis sagaidīts godam, lai gan nelabprāt. Nu pārāk ātri iet tas laiks, pārāk ātri...
Sirdī greizsirdība un alkas, prātā alkohols un domu labirints. Esmu pārsauļojusies sarkana un šodien ne tajā labakajā garastāvoklī (tas laikam tāpēc, ka neesmu izgulējusies). Bet lai nu kā man ietu, dažreiz tās domas ir jāatmet pie malas un jāļaujas nedomāt.
Vērojot šorīt saullēktu es tiešām uz brīdi spēju nedomāt. Tikai acis truli blenza koši oranžajā/dzeltenajā saulē, vērojot, kā tā laužas virs mākoņiem, gaišajās, skaistajās debesīs. Tikai pēc tam, kad man nācās ar basām kājām (lētās gumijas iešļūcenes ilgi nekalpo)2 km doties atpakaļ pa grants ceļu un paciest dažu cilvēku skatienus, kuri jau tik agrā stundā ir nomodā, sāku domāt par pasauli kā tādu. Cik tā tomēr maziņa, un cik tomēr mēs, cilvēki, esam viens otram līdzīgi un reizē tik ļoti atšķirīgi! Kāds nesen otrā pasaules malā bija vērojis saulrietu un es te sēžu un skatos jau saullēktu. Mēs ikdienu veramies vienā un tajā pašā saulē, vienā un tajā pašā mēnesī un vienās uz tajās pašās debesīs, katrs domādams vai nedomādams kaut ko savu. Un cik jokaini vērot, šo pasaules malu, kurā ir iestājies rīts, kā viss atmostas, kad neesi gulējis visu nakti un miegs ne prātā. Un ziniet, putnu rīta dziesmas, viena no jaukākajām skaņām uz sīš pasaules.
Tā es sagaidīju jūliju. Ar ballīti, ar domām, ar saullēktu un ar atvadām, protams. Ar atvadām trešai daļai vasaras.

Kruti

Beidzot esmu atkal saņēmusies apciemot blogu un veikt arī kādu ierakstu.
Šodien ir pirmdiena. Pat vasarās pirmdienas ir briesmīgas dienas, vai ziniet. Galva sāp, laikam ir temperatūra un neesmu vēl pat īsti pamodusies. Melnā fāze. Kafija neko nedod. Gulēšana man radīs galvassāpes naktī, tāpēc vienkārši te sēžu un čīkstu. Galvā domu apjukums. Pēc viena lēmuma pieņemšanas nāk vēl citi un es vairs pat nezinu ko pareizi domāt, ko pareizi darīt.
Tomēr, šajās melnajās dienās ir bijis arī kas labs. Pastaigas gar jūru, sarunas, labs garastāvoklis, prieks un daudzsološi plāni. Vislabākās sarunas ir sarunas naktī. Liekas, ka nakts pat ieteikmē mūs. Un ziniet, ja Elīna sāk nesakarīgi runāt/rakstīt/uzvesties, tad viņai jāiet gulēt.

3

Skatos kalendārā un rodas pēkšņa atklāsme - man taču jau parīt izlaidums. Es to jau zināju(smieklīgi, ne? ) ,bet vienalga, tas mani šokēja. Jūtos kā truls un aprobežots cilvēks, kas beidzot ir attaisījis acis un paskatījies, kas notiek arī apkārt. Kā dzeguze, kas beidzot izbāzusi galvu no sava būra.Laikam tieši tā es arī jūtos.
Eksāmeni nolikti "gandrīz labi" un tas man riebjas. Vienkkārši nesaprotu, kas man vainas. Un vainas ir, daudz. Mani nesaista ne grāmats ne filmas pēdējā laikā, bet seriāli ir panākuši savu, esmu atkarīga. Nolēmu arī mainīt blogu uz gaišākām krāsām, jo melnais pēkšņi man likās pārāk tumšs, pārāk pārāk drūms priekš pussaulainās vasaras(sarkanās saulesbrilles jorpojām stāv nevajadzīgas plauktā). Lasu, ka citiem it labi, dzīvojas pa ārzemēm vai pa dienām guļ, jo naktī noballējušies, vai vienkārši tā pat noguļ dienu, jo jūtas noguruši. Ja agrāk man likās ka 8 stundas miega ir svētlaime, tad tagad man pat nepietiek ar 10 stundām. Kas notiek? Vasara visu maina. Dēļ vasaras naktī vairs nespīd manas zvaigznes istabā un naktīs ir neiespējami gulēt, jo ir pārāk gaišs. Man atliek naktīs tik paskatīties mazliet pa labi un es jau pa logu redzu, ka sārtojas debesis gaidīdamas sauli. Un ir labi dzīvot pie jūras. Man vienmēr ir kur iet, kaut vai lai skatītos saullēktu. Vo, drīzumā arī iešu un skatīšos, kad nākamreiz vajās bezmiegs.

Nedēļas nogalē

Es mīlu mūziku. Mīlu savu kori un savus draugus. Un kāda jēga gausties četros no rīta par dažādām nenozīmīgām lietām, ja dzīve ir skaista. Un Zeme arī. Braucot mājup no Kurzemes dziesmu svētkiem ,baudījām dabas burvību. Mēness, zvaigžņotas debesis, pļavas, migla, meži un debesis, kas krāsojas skaistās krāsās gaidot sauli. Skaisti. Dziesmas, klaigas un gaudas un laba sajūta sirdī.

memories

Pirms gada bija vislabākā un skumjākā diena manā mūžā, kur raudāju laimes vai arī skumju asaras. Pirms gada bija visskaistākā nakts manā mūžā. Pirms gada. Varbūt pārspīlēju, jā, pārspīlēju, bet tiktiktik..
Par atmiņām ar smaidu uz lūpām un asarām acīs.
Paldies!
Tikai tā.

"Vienaldzība nogalina skaisto, atņem cilvēkam dvēseles redzi. Vai kāds no mums grib būt akls?Cilvēki neredz, cik baltas ir debesis šorīt, cik pievilcīgs ir pretim nākošā cilvēka smaids, cik nozīmīgs var izrādīties šis cilvēks pasaulei. Neredz. Jo skatās ar acīm, nevis ar sirdi. Nelaiž pasauli caur savas sirds prizmu. Neizgaismo. Viņu sirdis ir iemūrētas aizspriedumos, viņi nevēlas tajā nevienu un neko ielaist, lai vēlāk nejustu tukšumu. Es neticu, ka vienaldzība dažiem ir dabiskais klimats, man šķiet, ka tā ir tikai maska, aiz kuras slēpjas viegli ievainojama bērna acis, kas ilgojas maiguma, bet klusē, jo nespēj spert pirmo soli. Cilvēki dzīvo maskās, laika gaitā ar tām saaugot. Maskarāde."

Viņš sapnī ar mani runāja.

Šodien skatos uz mākoņiem un siekalojos. Siekalojos un fantazēju. Fantazēju par gulēšanu mākoņos un visa vērošanu no augšas. Visa vērošanu no augšas ēdod plombīra saldējumu un joprojām fantazēju par dzīvōšanu mākoņos. Nē, uz mākoņiem.
Muse -Love is Forever

Zils!

Jā, zils! Un nekāds zaļš! Par zaļo aizmirstat.
Vispār labrīt. Pulkstenis sitis jau nākamo dienu. Un šī nākamā un jau tomēr esošā diena tomēr ir nozīmīga. Pēdējā skolas diena. Pēdējā pamatskolas īstā skolas diena. Un man nav skumji. Un nav arī prieks. Man nav sajūtu. Itin nekādu. Viss ir neitrāls. Vienaldzīgs. Vienaldzība.
Tikai zīmējot žīmēšanā darbu, kuru vajadzēja nodot jau pirms mēneša, acu priekšā redzēju dažādas jaukas atmiņas.Varbūt atgriezties senajos gados man palīdzēja krītiņi. Tik sen nebiju zīmējusi ar krītiņiem! Zieliem, protams. Tik nepierasti, kā mazākajās klasītēs. Un jāatzīst, mans darbs arī izskatās kā pirmklasnieka zīmēts. Es centos. Bet arī par darbu man nav nekādu sajūtu. Varbūt vainīgs ir miegs, kas pašlaik dominē manā galvā. Miegs mani neliek mierā. Miegs vienmēr traucē. Cilvēks noguļ trešo daļu savas dzīves.
Un es uzzīmēju vēl vienu darbu. Un par šo es lepojos. Ja ir iedvesma, tad ir arī kaut kas. Šo otru darbu, kurā ir divi izbrīnīti radījumi es pakāršu pie sienas. Citi "priecāsies", bet es priecāšos, un man ir vienalga. Un sirdī zinu, ka nav gan.
Kā man ir apriebies. Ienīst un mīlet vienlaikus. Un tu nespēj no sirds tikai mīlēt vai ienīst, jo viens otru tas padara vājākus. Riebjas. Un kur tad palika mana vienaldzība? Tā laikam ir maska, bet man vienalga. Esmu vienaldzīga, bet cik ilgi? Odi mani apēdīs.

guess what

Vai zini, cik jauki sēdēt Rīgā zem Vanšu tilta, krastmalā uz soliņa, 2 metru attālumā no Daugavas, ēst saldējumu, kuru esi nopircis par pēdējiem santīmiem, smieties ar draugiem un priecāties par saules stariem un vērot mazo kuģīti, kur cilvēki tev nevar pamāt pretī? Es zinu.

Vai zini, cik jauki ir vienpadsmitos vakarā iet pastaigāties pa tumšām ielām, kur cilvēka nav neviena? Es zinu.

Vai zini, cik jauki ir kopkoru mēģinājumi, kur ir ap 100 cilvēki, visi mīl mūziku un superīgi dzied un dalās ar draudzīgiem smaidiem? Es zinu.

Lai gan rīts bija pesimistisks, diena ir skaista. Nevar nekad paredzēt iznākumu. Jā, pasaule ir skaista, šodien tomēr ir!

23 dienas līdz vasarai, ar labvakaru!

Lai skan - Jason Mraz - Life is wonderful

ķer mani!

Sestdiena. Divi pēcpusdienā. Joprojām neesmu iedzērusi kafiju un jūtos kā izmocīta, kā izmalta, kā darba dienas vēlā vakarā. Jā.
Vai tās dienas speciāli iet ātrāk un ātrāk uz eksāmeniem? Man ir tāda nojauta. Nojauta un dusmas. Dusmas uz sevi, protams. Un mani visu laiku vajā miegs - miegs, kas grib izgulēties. Bet es pretojos.
Šovakar hokeja spēle, kuru palaidīšu garām dēļ mēģinājuma Ave Sol zālē vakarā. Cerams, vismaz citas spēles dabūšu redzēt. Man patīk, ka uz PČ tautas saliedēšana ir tik iedvesmojoša, tas man patīk. Un ceru, ka vakarā mūsējos gaida uzvara.
Gribu sevi nožmiegt, bet pirms tav vēlreiz aiziet uz burvīgo kafejnīcu Majoros, kur vakar baudīju sauli un augļu tēju ar draugiem. Pasaule varbūt tomēr pat ir skaista. Tikai ne šodien, šodien ne.

The End's Not Near, It's Here.

Zaļais ir ap mums, mēs esam ap zaļo. Dzīvību, jā, dzīvību! Un visam pienāk gals, bet galā jauns sākums, un ir tik dīvaini, ka tu neko tur nevari mainīt. Un lai gan nekas nemainās, tu esi vienā vietā un dzīvo dzīvi. Tā dzīve aizplūst uz beigām un tad tu attopies jaunā sākumā. Un tad tu prāto, cik daudz dzīves gadi pagājuši. Cik tomēr viss ir mainījies, pats to īsti nepamanīdams šajā ritumā. Un tad tu prāto, vai esi laimīgs. Cilvēks ir tāda būtne kas apaug ar mantām, atmiņām, bet jaunajam kaut kad jau ir jāienāk. Un ir vēl tāds - kā būtu, ja būtu.. Vai arī, cik mazs laiks ir vajadzīgs, lai apgrieztu dzīvi savādāk tikai savā galvā un līdz ar to mainās visa dzīve. Un vai mēs nemēdzam prātot, ka esam vietā kur mums jābūt? Vai mans liktenis ir būt te vai doties tālāk? Lai kā arī nebūtu. Mūs vada mīlestība.

jo tā būs.

Labs vakars!
Laiks skrien un darba daudz. Pavasaris jau ir tas darbu laiks. Eksāmeni, ieskaites, koru skates, koncerti. Tas viss vēl tikai priekšā.
Šonedēļ sola vēsāku un pēlēkāku laiku un man par to patiesss prieks, jo pavasaris baigi bliež pa galvu, es teikšu. Tā iebliež, ka aizmirsti visus gaidāmos eksāmenus, ieskaites, koru skates un koncertus un dari daudz nevajadzīgas lietas. Tiešām, pavasaris ir visneproduktīvākais mēnesis savā ziņā, ja ļaujies pavasara bliezienam. Man laikam baigi iepatikās vārds blieziens, hehe.
Žēl, ka laimi nevar ielikt burkā, jo man tagad noderētu viena liela burka + spēka un izturības burka arīdzan, bet ko nevar, to nevar.
Mani atkal pārņēmusi seriālu atkarība un palaišanās vēstuļu rakstīšanā. Galvā mājo romāns kuru nevaru un nevaru izmest uz papīra un sirdī savādas alkas. Tā lūk. Filozofēšu citreiz.

Questions.

Laiks rit pārāk staruji. Vai ne? Katra nākamā diena aizrit ātrāk un ātrāk. Un tomēr, neraugoties uz "jaukajiem" laikapstākļiem un manu "jauko" garastāvokli, es sajūtu slēptu prieku par gaidāmajiem svētkiem.

Man sāp galva. Pašlaik man ir sarkanas acis, sāpoša galva, uz galda stāv konfekšu papīru kaudze un skan nejaukas dziesmas playlistē.

Bet es nesūdzos. Man ir patiess prieks, ka šodien vismaz varu izbaudīt vienatni. Pilnīgu vienatni visu dienu. Sen tā nav bijis.

Un es te tā sāku prātot, vai mēs varam novērtēt to, kas mums ir dots? Vai mēs varam uzdot sev jautājumu - vai es esmu laimīgs? - un droši pateikt JĀ?

Es nevarētu.

"Līdzjūtība - tas ir slēpts prieks, par to, ka tas nav noticis ar mums."

Šo rindiņu es izlasīju kādā sen lasītā grāmatā un es neatceros ne tās autoru, ne grāmatas nosaukumu, i ne kad es to lasīju, bet man tas tikko uzpeldēja prātā. Un es nezinu vai piekrist vai nepiekrist.

Es labāk beigšu prātot, bet sākšu darīt kaut ko noderīgu. Lai jums jauka šī diena un jā, priecīgas Lieldienas!

Maza piebilde. Un varbūt tomēr es esmu laimīga. Man ir dota dzīve, kas tikai tā pa īstam man vēl priekšā. Ir citi, kuri šodien un arī turpmākās dienas neredzēs vairs dienas gaismu.

Live in the moment.

Gandhi said - whatever you do in life will be insignificant, but it's very important that you do it.

Tā lūk. Galvā joprojām redzētā filma. Iesaku visiem noskatīties "remember me".

The Chemical Brothers- Dream on

Sarkanie baloni.

Līst. Ārā ir silts un ārā līst un man tas patīk. Sajūtā kā īstā pavasarī.

Šodien galva galīgi nestrādā. Ak, šīs sestdienas. Garlaicīgās sestdienas.

Zinat, kas nav jauki? Pastaiga mežā pēc deviņiem naktī, kur galvenā sarunas tēma ir viss pārdabiskais un tavi murgi. Tas nav jauki, bet man patīk jebkuras sarunas ar maniem draugiem.
Šodien ēdu apelsīnus. Apēdu vienu, tad otru un trešo un tagad man uz galda ir oranžs miziņu kalns, kuru drīz izmetīšu miskastē.

Prieks par draugiem tusētājiem, kuriem šodien pohas.Prieks par draugiem, kas dodas uz Zviedriju un Franciju un uz vēl kaut kurieni. Žēl, ka es netiku, bet tāda nu ir dzīve.

Daži saka, ka es esmu pilnīgi pārvērtusies un kļuvusi ļauna. Man vienalga.

Āā, un man tā patīk mēteļi!

Tas ir laikam viss, ko spēju šobrīd uzrakstīt. Galīgs bezsakars. Un šobrīd man riebjas tie sarkanie baloni! Kaut viņi nozustu no mana skatupunkta. Skaties kur gribi, viņi ir visur.

Es gribu nodziedāt saulei dziesmu, pateikt tai čau, saulīt,pārādies!

Hello sunshine -Super Furry Animals

Vai tiešām?

Šī diena jau iet uz galu, un ko es esmu izdarījusi? Izdzērusi tēju un tad izdzēru vēl vienu un vēl vienu un spēlēju melnbalto taustiņu instrumentu vārdā "klavieres" atkal un atkal. Un visiem par prieku saule beidzot parādījās caur mākoņiem un es sāku domāt varbūt šo dienu es varu padarīt arī par sev vērtīgu. Tagad man ir tāds garastāvoklis, kāds nav bijis sen. Sajūta ir tāda, ka ap mani ir stikla apvalks pilns ar prieku un laimi. Spēcīgs apvalks, bet tomēr iedragājams. Un to taču var uzburt jebkurš. Nav jāsēž un jāskumst pēc kaut kā. Uzbur pats sev prieku, savu apvalku! :)Nav jāmeklē laime, laime mājo tavā galvā, atrodi to ar domām. To es jums visu novēlu - atrodiet laimi savā galvā! Un jā, neizniekojiet savu dzīves laiku, kā es un vēl citi.

"Īstenībā spēle ir dzīves realitāte: Katram no mums ir sava "Laika banka". Mēs tikai to neredzam.
Katru rītu, kad mēs pamostamies, mēs saņemam 86400 sekundes mūsu dzīves, ko dāvina diena, un vakarā, kad aizmiegam,
šis laiks tiek mums atņemts. Tas, ko mēs šai dienā nepiedzīvojam, ir pazudis uz visiem laikiem, nogrimis nebūtībā, vakardiena ir pagājusi.
Katru rītu šis konts tiek no jauna piepildīts, bet banka var kontu jebkurā laikā slēgt, bez brīdinājuma."

Es gribu tagad uzvilkt kedas un skriet laukā ar draugiem spēlēt spēles kā bērnībā.
Lai šodien skan Youth Group - Forever Young
Lai jūsu sirdīs saule, pavasars!

Kaifs.

"Manas klaviatūras acis skatās manī un dzied to pašu tārpa dvēseles dziesmu, tā paliek drūma kā kastes kartons un uzdzen laimi, kas beidzas antarktōidā, kur pingvīns runā tai pašā dvēseles valodā, jo pausaules dvēseli baro mūsu laime, kad esam laimīgi tā klaviatūra dzird mūs un tās acī iemirdzas prieks."


Baudi katru mirkli!

Galvā svilpo sarkanā tējkanna.

Mans pirmais ieraksts.
Diezgan drūms laiks ārā. Liekas, ka mēs tuvojamies rudenim, nevis pavasarim.Peļķes, peļķes.. Nenokusis sniegs, ledus un lietus. Saulīte ik pa brīdim izlien nomākoņu sienas un uzsmaida, kaut gan.. Nē, šodien laikam nē..Pēdējā mācību nedēļa pirms brīvlaika. Tas ir jauki, bet ir viens bet. Skaņas skolā ieskaites, skolā ieskaites. Liekas, ka ieslīgstu rutīnā.
Prieks, ka 6.30 no rīta ir gaišs un brīžiem pat nav vajadzīgs modinātājs, lai pieceltos. un..Tas, savukārt, rada sajūtu, ka tuvojas pavasaris, kurš atnesīs siltumu, sauli un zaļumu..un Lieldienas ar zaķiem, olām, pūpoliem, šūpolēm un visu pārējo..
Prieks par visu. Ar smaidu un sajūsmu..