Kā es dzīvi meklēt gāju

Es laimīgs vēlos būt

Un jaunus piedzīvojumus gūt

Ar zābakiem jauniem

Kāpt pār augstiem kalniem

Ar zābakiem jauniem

Es dzīvi meklēt gāju

Liekas, dzīvi redzēšu aiz tiem

Bet aiz tiem – vēl septiņas jūras

Okeāns un tumšas dūņas

Es pusdienoju Parīzē

Un sauļojos Spānijā

Medīju es Amazonē

Un snauduļoju Amerikā

Pār jūrām septiņām zābaki veda,

Atpakaļ ne skatu neļaujot mest,

Pie bezgalīgā pasaules horizonta

Tie pagura mani nest.

Ne es esmu tur, kur biju

Ne es esmu tur, kur būšu

Nenosakāms vidusceļš -

Bet vai tas no zelta?

Viens es esmu te un tagad

Viens es būšu rīt un citur

Lielo dzīvi neatrazdams

Tikai dzīvošanu redzēdams

Ha!

Mājup.

It kā mazliet bail, un tomēr nē. Viss ir pilnīgā tintes melnumā, bet es ļauju savām kājām atrast mājupceļu. Te pilnmēness parādās kā labākais draugs, un apspīdina manu ceļu kā prožektors skatuvi. Silueti iegūst baismākas ēnas, bet es turpinu. Vējš mani balsta, vada un pavada, ar noslēpumainiem čukstiem un aplausiem kokos.. Te pēkšņi iedzeļ vientulības sajūta, te pēkšņi vairs ne. It kā man nepieder nekā, un tomēr pieder viss..

Improvizācija

Es improvizēju
Pār koku galotnēm,
Līdz debesīm, droši
Par savādām upēm
Un tauriņiem, košiem

Es improvizēju
Simfonijā,
Kas apgaismota uz skatuves
Improvizēju bēdas un prieku
Pelēkajā rutīnā

Es improvizēju teātri
Savas dzīves dienās
Improvizēju tekstu un lugas gaitu
Pār koku galotnēm
Visu savu dzīvi improvizēju,
Līdz debesīm.. droši.