tēju?

Jo vecāks kļūsti, jo grūtāk atrast jaunus, īstus draugus, bet, protams, gadās atrast, jā. Uzticība? Ar to ir sarežģītāk. Un jo vēlāk tā draudzība sākas, jo varbūt ātrāk tā beidzas, vai otrādāk. Es nezinu. Es tikai gribu iespert pavasarim zem jostasvietas. Nu par ko man tas? Kāpēc? Vienmēr tā. Ja tā turpināsies, es tiešām atstiepšu kājas, bet vēl ir par agru. Vēl pasaule mani nepazīst.

Up

Smiekli izkūp gaisā, un pirkstu galos caurvējš plosās. Cilvēkiem galvas ir noliektas, bet tā ir bijis vienmēr un būs. Svaigas lietus lāses leoparda rakstus veido uz palodzes, bet tas nav uz mūžiem. Nekas nav uz mūžiem.
Tējas garaiņi jaucas ar dvašām, jaucas, lai atrastu kādu mirdzumu. Atrod arī, bet tie izmirdz un meklēt nākas jaunus.
Ausīs dvēseliska melodija skan. Tā allaž aizbēg, bet jāgaida, jo atkal atnāks pie mums. Vienmēr. Nešaubies.
Stīgas plīst. Visas stīgas reiz plīst, tikai ne zelta. Uz viņas ir grūti spēlēt, bet toties mūžīgi. Un visa apakšā ir ritms. Dzīves rītms, kas neizzūd.

Mīnus minūte

Šad un tad nāk tumšais vilnis, kas nogāž no kājām. Tu esi tajā melnumā, tev ir nelabi. Tu aizmirsti tās šausmas un bēdz uz gaismu. Gaismā tu nemaz nedomā skatīties atpakaļ, no kurienes tu esi bēdzis un kas tev gāzies pāri, jo tu zini, ka tā bija realitāte. Būs nākamais vilnis un aiznākamais, bet tie veidojas lēni un pārsteidz pēkšņi. Lūdzu nē. Labāk smejamies par nāvīgi garlaicīgajiem, nūģīgajiem matemātiķu un fiziku jociņiem, guļam stundās un filozofējam pie pudeles.
Man neinteresē rezultāti un kļūdas, bet gan rozā krusti debesīs un sarunas starp divām vārnām zebrainajā kokā, kuru es, protams, nesaprotu, jo neesmu vārna, bet sapņošana ir jauka lieta. Uz jumta aizvējā, draudzīgi ar kaijām sauļot matus, smieties par nesmieklīgām lietām ar šokolādi kabatā, uzskaitīt personības, kas dzimušas ap šo laiku un baudīt austiņu dziedāto dziesmu tieši ausīs 'hello sunshine' ir pa visam jauki. Tagad tikai jāatkārto šīs pasaules likumi un jāizguļās.

kā rudzu salmi ar divām vārpām

-Viss. Ejam gulēt!
-Es nevaru. Viss griežas.. [seko smiekli ]
-Nu lūdzu aizveries.
-Bet es nevaru. Karuselis! Āāā!
-Satver galvu rokās, atspied pieri pret sienu, varbūt apstāsies tas karuselis, tikai beidz runāt.
-Jā, jau jā. Tev neliekas viss jocīgs? Tākā peld un mirgo?
-Es aizlīmēšu tev muti, pārstāj vienreiz.
-Viss ir tik jokaini, vai zini. Nu tā ir. Nu pasaki, kā tev šķiet?!
-Man ir jau galvassāpes no tavas runāšanas..
-Klusums ir garlaicīgs. Es spēju arī dziedāt, bet vispirms tad jāizmazgā zobi. Dvielis nav jau izlidojis pa logu ārā?
-Nē, nav.
-..[smiekli līdz asarām]
-Par ko tu smejies? Guli taču!
-Es nekad nebiju domājusi, ka saulīte un mēnestiņš būs tik smieklīgi.
-..[beidzot arī viņa sāk smieties]

kājas gaisā

Es gribu atpakaļ, kur putni čivināja, zaļoja zālīte, kokos plauka pumpuri un ziedu krūmi ziedēja. Tur bija silti,tur bija īsts pavasars ar siltu, bet spēcīgu vēju, dzeltenām narcisēm, ar sauli un lietu. Tur tu aizmirsi, kas gaida Latvijā, darbu pilnajā ikdienā. Te no visa pavasara ir tikai sniegs, dubļi un aukstums. Nu fuj. Nu ļoti gribu atpakaļ, tiešām. Bet visvairāk par visu es gribu ielīst gultā un nedēļu nekāpt no tās laukā. Ak, varenā čīkstule es.

you don't have to be a bitch, you don't have to be so cool

Nespēju tikt dienām līdzi, nu nespēju. Laika ātrums mani šokē. Kā arī fakts, ka jau klāt ir aprīlis. Man joprojām ir februāra beigas, saņemiet. Viss vienā steigā.. un šis vakars vispār būs ārprāts. Man pazvana un saka - Elīn, tu brauc uz Krakovu. Izbraucam no rīta!
Tātad, atkrīt mēģinājumi pie kora, braucieni uz Rīgu, piedalīšanās pasākumā un visādi citādi darbi, jo Elīna brauks!
Tik daudz kas jāizdara! Es skrienu, skrienu, skrienu..

Man somā dzīvo papīra varde. Kas dzīvo tavā somā?

Nekam nav spēka, viens vienīgs nogurums. Jūrmalā tik pelēks un miglains, bet man patīk. Patīk sēdēt vairākas stundas uz soliņa, vērot putnu kāsis, mācīties harmoniju, uzsmēķēt, dzert kafiju un pētīt cilvēkus. Patīk kāršu spēles, kurās jau var paredzēt zaudētāju - un tā, protams, esmu es. Visā pelēkumā vieni vienīgi smiekli līdz asarām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēks, kas raud dēļ sērām, viņam pirmā asara notecēs pa kreiso aci, bet ja aiz laimes - pa labo, un tā tiešām sasodīti ir! Rokas sāpes atkal atgriežas no klavieru spēlēšanas, bet man lieli prieki, jo es šodien (jā, tikai šodien) redzēju pirmās sniegpulkstenītes! Un Aija mani kārdina ar Krakovu. Un klasiskā mūzika iemidzina. Un man izdega mājā veselas trīs spuldzītes vienas stundas laikā, bet tas nav svarīgi. Lai jums dzeltens aprīlis! Uz atvadām noklausies šo.