šīs nav manas laimīgās dienas

Sācies pavasaris. Gaišie vakari jau klāt, putnu dziesmas, saules stari, dziedāšana, gatavošanās, mutuļošana dvēselē.. Es to visu dievinu! Bet man tas viss ir aiz baltajām žalūzijām un nespodrā loga. Te valda garlaicība un noteiktie laiki, kad dod zāles, kad jāguļ un jāēd. Man tas viss jau ir tik ļoti apriebies. Es cento skatīties uz labo un gūt dzīvesprieku, dungot un kalt plānus vasarai. Staigāju riņķī ar domu izbaudīt katru mirkli, bet ilgi es to nespēju. Paldies maniem draugiem, viņi liek man pasmaidīt un brīnumainā kārtā izvilina no manis smieklus, bet tas ir tikai uz brītiņu. Es nespēju apslēpt un ignorēt to negatīvo, kas sēž manī iekšā. Viss krāsainais zaudē savu košumu gribot negribot. Mana pasaule šobrīd ir tik pelēka, ar adatām, neizteiksmīgām dienām un dziļu miegu. Es gribu ārā no tā visa, pilnīgi un galīgi. Jā, man jāgaida un teju jau viss būs aiz muguras, tā tam ir jābūt, bet arī tad nekas nekļūs vieglāk, es zinu.

nav vērts

Tās baltās sienas. Jāsaka, ka skaistas tās baltās sienas. Es viņas redzu gandrīz katru dienu, bet pēdējā laikā - katru dienu. Dažreiz tās rādās pelēkas un apnicīgas, bet par spīti visam, viņas vienmēr ir spoži baltas. Es viņas mīlu, man tas ir jāatzīst. Un aizdomājoties vien, ko tās ir pieredzējušas un dzirdējušas. Katru troksni, čukstus, noti, dziesmas, raudāšu, bļaušanu, nopūtas, gaviles un spiedzienus. Tās bieži kalpo par balstu nogurušam cilvēkam. Jāatzīst arī tas, ka iespējams kāds viņas ir sitis, atstājis kādu švīku no zīmuļa vai no kā cita. Tās pastāvēs vēl ilgu laiku, viņas ir noraudzījušās kā no maza draiskuļa izaug izcila persona. Tām vienmēr tur būt un piedzīvot visu. Es apbrīnoju, apskaužu un galīgi, galīgi nesaprotu.. kas ar mani?
Es laikam raudāšu.