Tās baltās sienas. Jāsaka, ka skaistas tās baltās sienas. Es viņas redzu gandrīz katru dienu, bet pēdējā laikā - katru dienu. Dažreiz tās rādās pelēkas un apnicīgas, bet par spīti visam, viņas vienmēr ir spoži baltas. Es viņas mīlu, man tas ir jāatzīst. Un aizdomājoties vien, ko tās ir pieredzējušas un dzirdējušas. Katru troksni, čukstus, noti, dziesmas, raudāšu, bļaušanu, nopūtas, gaviles un spiedzienus. Tās bieži kalpo par balstu nogurušam cilvēkam. Jāatzīst arī tas, ka iespējams kāds viņas ir sitis, atstājis kādu švīku no zīmuļa vai no kā cita. Tās pastāvēs vēl ilgu laiku, viņas ir noraudzījušās kā no maza draiskuļa izaug izcila persona. Tām vienmēr tur būt un piedzīvot visu. Es apbrīnoju, apskaužu un galīgi, galīgi nesaprotu.. kas ar mani?
Es laikam raudāšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru