Kā es dzīvi meklēt gāju

Es laimīgs vēlos būt

Un jaunus piedzīvojumus gūt

Ar zābakiem jauniem

Kāpt pār augstiem kalniem

Ar zābakiem jauniem

Es dzīvi meklēt gāju

Liekas, dzīvi redzēšu aiz tiem

Bet aiz tiem – vēl septiņas jūras

Okeāns un tumšas dūņas

Es pusdienoju Parīzē

Un sauļojos Spānijā

Medīju es Amazonē

Un snauduļoju Amerikā

Pār jūrām septiņām zābaki veda,

Atpakaļ ne skatu neļaujot mest,

Pie bezgalīgā pasaules horizonta

Tie pagura mani nest.

Ne es esmu tur, kur biju

Ne es esmu tur, kur būšu

Nenosakāms vidusceļš -

Bet vai tas no zelta?

Viens es esmu te un tagad

Viens es būšu rīt un citur

Lielo dzīvi neatrazdams

Tikai dzīvošanu redzēdams

Ha!

Mājup.

It kā mazliet bail, un tomēr nē. Viss ir pilnīgā tintes melnumā, bet es ļauju savām kājām atrast mājupceļu. Te pilnmēness parādās kā labākais draugs, un apspīdina manu ceļu kā prožektors skatuvi. Silueti iegūst baismākas ēnas, bet es turpinu. Vējš mani balsta, vada un pavada, ar noslēpumainiem čukstiem un aplausiem kokos.. Te pēkšņi iedzeļ vientulības sajūta, te pēkšņi vairs ne. It kā man nepieder nekā, un tomēr pieder viss..

Improvizācija

Es improvizēju
Pār koku galotnēm,
Līdz debesīm, droši
Par savādām upēm
Un tauriņiem, košiem

Es improvizēju
Simfonijā,
Kas apgaismota uz skatuves
Improvizēju bēdas un prieku
Pelēkajā rutīnā

Es improvizēju teātri
Savas dzīves dienās
Improvizēju tekstu un lugas gaitu
Pār koku galotnēm
Visu savu dzīvi improvizēju,
Līdz debesīm.. droši.

čau

Kāpēc es nevaru kā Džons Keidžs rakstīt klusumu šeit? Es to daru jau no aprīļa, starp citu. Es klusēju un baudu. Mazliet ilgāk ir par viņa 4:33, jāatzīst gan.Vismaz kaut kur eksistē miers, jā!

life goes on

Ak, kādu gandarījumu, spēku un pacilātību dod mūzika un dziedāšana! Un visvairāk prieku dod sajūsmināta vecmamma, kas sit pa plecu un uzslavē, diriģenta pateicība par darbu un garajiem mēģinājumiem, un draugi, kas beidzot dzird un novērtē. Tad tu aizmirsti par sāpošajām kājām, nogurumu un laiku, ir tikai mūzika un cilvēki tev apkārt. Beidzot tās krāsas atgriežas manā dzīvē!

šīs nav manas laimīgās dienas

Sācies pavasaris. Gaišie vakari jau klāt, putnu dziesmas, saules stari, dziedāšana, gatavošanās, mutuļošana dvēselē.. Es to visu dievinu! Bet man tas viss ir aiz baltajām žalūzijām un nespodrā loga. Te valda garlaicība un noteiktie laiki, kad dod zāles, kad jāguļ un jāēd. Man tas viss jau ir tik ļoti apriebies. Es cento skatīties uz labo un gūt dzīvesprieku, dungot un kalt plānus vasarai. Staigāju riņķī ar domu izbaudīt katru mirkli, bet ilgi es to nespēju. Paldies maniem draugiem, viņi liek man pasmaidīt un brīnumainā kārtā izvilina no manis smieklus, bet tas ir tikai uz brītiņu. Es nespēju apslēpt un ignorēt to negatīvo, kas sēž manī iekšā. Viss krāsainais zaudē savu košumu gribot negribot. Mana pasaule šobrīd ir tik pelēka, ar adatām, neizteiksmīgām dienām un dziļu miegu. Es gribu ārā no tā visa, pilnīgi un galīgi. Jā, man jāgaida un teju jau viss būs aiz muguras, tā tam ir jābūt, bet arī tad nekas nekļūs vieglāk, es zinu.

nav vērts

Tās baltās sienas. Jāsaka, ka skaistas tās baltās sienas. Es viņas redzu gandrīz katru dienu, bet pēdējā laikā - katru dienu. Dažreiz tās rādās pelēkas un apnicīgas, bet par spīti visam, viņas vienmēr ir spoži baltas. Es viņas mīlu, man tas ir jāatzīst. Un aizdomājoties vien, ko tās ir pieredzējušas un dzirdējušas. Katru troksni, čukstus, noti, dziesmas, raudāšu, bļaušanu, nopūtas, gaviles un spiedzienus. Tās bieži kalpo par balstu nogurušam cilvēkam. Jāatzīst arī tas, ka iespējams kāds viņas ir sitis, atstājis kādu švīku no zīmuļa vai no kā cita. Tās pastāvēs vēl ilgu laiku, viņas ir noraudzījušās kā no maza draiskuļa izaug izcila persona. Tām vienmēr tur būt un piedzīvot visu. Es apbrīnoju, apskaužu un galīgi, galīgi nesaprotu.. kas ar mani?
Es laikam raudāšu.