If you're waiting for an invitation, You're gonna wait a long time

Joprojām nesapratīšu, kā mani var apmulsināt viens acu skatiens. Ko tas nozīmē? Kāpēc? Tik vilinošs un neizskaidrojams. Tas apbur. Vai tas tāds tiešām ir? Īpašs un savādāks tieši man? Varbūt es pati un mana ilūzija tikai ar mani pašu spēlējas. Gribas pieiet klāt cik tuvu vien viņam var un lūkoties pretī. Stundām ilgi skatīties acīs un varbūt atrast tajās atbildes. Un tad droši vien visu aizmirst un aizbēgt prom. Pavisam un galīgi. Man jau likās, ka biju aizmirsusi. Biju, līdz atkal tās divas acis lūkojās pretī manējām, tas acu skatiens.. Tik vilinošs un neizskaidrojams. Tas apbur. Vai tas tiešām tāds ir?

Ķiršu koks, pilns ar melniem ķiršiem..

Zālē tāds klusums, ka adatu varētu dzirdēt nokrītam. Puskrēsla, tā dedzina acis. Sākas. Skan mūzika. Skaista mūzika. Gaisma it visā - priekā un skumjās. Sekundas, pazīstami gājieni. Neslēpti skatieni, te uz vienu, te uz otru. Tajā iekšā, aizvērtas acis, dažam vaļā mutes. Viens vilnis, sapnis - sapņains un reizē nopietns. Plūst mūzika, plūst, kamēr klāt jau pēdējās skaņas, pēdējā garša. Izskan. Aplausi - gari un neviltoti, atzinīgi un pelnīti. Komentāri, pāris smieklu un atkal viss no jauna..

Pieminēšanas vērts un nevērts.

Es, 2011.gada 23.februārī beidzot atkal dziedāju! Pirmo reizi šogad! Balstiņa ir vesela, jājājā! Pēc 2 mēnešu rūkšanas un čukstēšanas, klepošanas un aizsmagšanas tā ir vesela un pilda savas funkcijas visā krāšņumā. Ar Maijiņu starojām korī, priecājāmies un smējāmies. Esam malači, mums lieliski skan un uz skatēm būsim ūberlabi. Prieks un lepnums. Koris ir mans pozitīvisma lādiņš, kurā visi uz brīdi aizmirstas un koncentrējas tikai dziesmām, līdz jau attopies, ka plkst. ir 21.00 un gaismā attaust, ka rīt arī ir diena - ar saviem pienākumiem un darbiem, un tevi šonakt vēl gaida tāda liela kaudzīte mājasdarbu, un visiem sejā atkal parādas nogurums, kā uz sitiena, bet smaids nezūd vēl ilgi.

Mīlu, kā basi dzied zemās skaņas. Nu tā, ka skudriņas skrien. Mīlu basus.

Dziesmai ir spēks. Sirdī pavasara dvesma.

Vai jūti to gaisā virmojam?

Slow Down

Mans biežais viesis - zīlīte, kas ar knābi vairākas reizes dienā klabina pa loga rūti un pat skatās virsū ar savām dziļi melnajām acīm ir nozudusi, kamēr neaiztikts sēklu trauciņš uz palodzes viņu gaida. Virtuvē ir skaisti uzziedējušas orhidejas, jo īpaši skaistas maigajos saules staros laistīdamās. Mani sveču krājumi ir beigušies un palikusi vien maza, rozā svecīte, kura ir tuvu, tuvu izdegšanai. Mana istaba smaržo pēc vaniļas, jo izlaistīju netīšām smaržas. Atradu aipodu un atklāju, ka lādējamā baltā tārpa gan nav. Manas rokas bildes pie sienas ir mazliet saburzījušās un spītējot man, līp nost. Uz virtuves galda stāv zīmīte no mammas, cik noprotu, divas dienas veca.
Es to nebiju vispār pamanījusi līdz šim. Visu šo un vēl daudz vairāk visādu sīkumu. Viss ir vienā skriešanā. Elīna grib uzsist sev uz pleca par visu padarīto, iegūt atelpu, izbaudīt mirkli. Grib apstāšanās punktu, lai būtu spēka nākamajiem darbiem. Bet tāda nav. Pēv visa neseko punkts, seko komati un komati un rādās, teikuma punktu vai varbūt pat izsaukuma zīmi sastapšu jūnijā. Galvenais ir neiespringt, ar ko man gaužām neveicas un tiekties paveikt zilus un zaļus brīnumus.

Šis bija viens no daudzajiem komatiem. Tagad jāskrien iemācīties no galvas klaviergabalu, jāuztaisa prezentācija (jau jūtu dziļu riebumu pret powerpointu) un vēl kaudzēm visa kā.
Lai jums, mīlīši, trekni komati! (vai varbūt pat puntki?) Lai vairāk brīnišķīgā it visā.
for mood

foucoso

Jo viņš ir Mets Dallas.

I think I'm gonna be alcoholic

Es šodien biju tik priecīga. Priecīga par sauli, par brīvo dienu, par sastaptajiem cilvēkiem,par diriģēšanu (man nelasīja skolotāja kārtējo lekciju, bet tai vietā uzslavēja), par Edvīnu (iemācīja šo to jaunu uz ģitāras) par čali (piedzērās,pievēma solfedžo klasi), par mierinājuma vārdiem, par jauku sarunu ar klasesbiedru, par mūziku..
Un te pēkšņi priekšā stāv tas pretīgais, netīrais, melnais lops ar nagiem un ragiem un briesmīgo smaku. Iztēloties var daudz ko, bet tāds viņš ir un no viņa gribas turēties pa gabalu. Viņš rada to briesmīgo sajūtu, kuru dzīvē nevaru ciest visvairāk. Izmisums, jā, izmisums. Bezcerība, nolemtība, apjukums..

brīnumzālītes

Brīnumi notiek un mans telefons zvana un zvana. Apnicīgi, jo šodien es saku nē jebkuram piedāvājumam. Man ir forši cilvēki blakus, suši, zaļā tēja un daudz, daudz visabi. Pa tv iet garlaicīga filma par prostitūtām. Apsolīju sev sevi salāpīt ar sinepju plāksteriem, tējām, kakla tabletēm un sīrupiem, bet neceļas rokas. Šodien es darīšu neko. Darīšu neko vajadzīgu - tā laikam būtu pareizāk.

la mi re mi re do.. vienkārši un skaisti. Lai jūsos miers!

Mani slavē, mani komentē, mani citē, ar mani spēlējas, mani bildina(!), mani ķircina, mani samīļo, mani sadala, mani sasmīdina, mani ir žēl paspēlēt kazino, ar mani runā, mani apdzied, mani saule sveicina! Ar mani jauns dzīvesprieks jaunai, skaistai dienai.

ej ellē un nāc ēst

Tikko gribēju izraut matus no galvas, rokas jau stiepās pēc baldrijāņiem un vienīgais, kas dominē manā galvā ir doma, ka miršu, bet to saku gandrīz katru dienu un laikam jau pilnīgi un absolūti lieki, lai gan šodien mani gandrīz, gandrīz tiešām nobrauca mašīna un es jau acis samiegusi, gaidīju triecienu, taču autovadītājs pēdējā mirklī nokontrolēja līkumā stūri un nekas nenotika, tā nu es mazliet šoka izbīlī turpināju savas gaitas. Lai gan laiks bija skaists, melnais periods turpina vilkties. Šodien skolā bija brīnišķīga diena, bet tā bija cena rītdienai, kurā mani vienkārši ņems priekšā visi pēc kārtas, bet es atslābstu un tā vietā, lai kaut ko darītu lietas labā, rakstu šo nekam nevajadzīgo kaut ko un gribu runāties. Esmu briesmīgs cilvēks, esmu sākusi daudz lamāties un darīt vispār ne tās labākās lietas. Esmu guvusi mācību, ka nevajag spriest par cilvēku, pirms neesi īsti to iepazinis, bet parasti jau vienmēr pirmais priekštats ir tas nepareizais, bet cilvēku pazīt nav iespējams. Dažreiz mēs pat nepazīstam paši sevi, vai tad tā nav? Un vai nu visi ir sākuši smieties par ne par ko, vai nu vienkārši man tiešām humorizjūta klibo. Vislabāk ir neiespringt, man jābeidz lamāties un tagad, tagad,tagad.. Kafijas krūze, jā.

Happiness

Stundā:

Skolotāja - Kurš ir redzējis laimi? Neviens!

K. - [iebļaujas] ES!

Skolotāja - Vai tu tiešām esi redzējis laimi?

K. - Jā!

Skolotāja - Tu viņu tā vari ielikt maisiņā un parādīt arī mums?

K. - Ne gluži..

Skolotāja - Nu redzi! Tātad..

K. - [pārtrauc skolotāju] Bet es esmu redzējis laimi! Laimes! Laimes ir vairākas. Laime ir mana mīļotā meitene, draugi un ģimene, kurus satieku katru dienu un viņi dara mani laimīgu. Tā laime, kuru Jūs varbūt domājat - tā ir neredzama, klusa kā kaps un izveicīga. Redzēt viņu vienkārši nav iespējams, bet viņa mums šad un tad ir blakus. Tā pielavās klusi, jo klusi un iedur ar laimes adatiņu..

Skolotāja - Beidz te pļurkstēt! Laimi nevar redzēt un viss. Pildi savu uzdevumu vai arī ielikšu divi.

Tu sāpēs kriti,
Kliedzi un bļāvi.

Tev bija tik slikti,

Tik ļoti slikti..

Dvēsele asiņo.

Melns duncis dūris neredzams.

Tā sātana balss paziņo:

"Mirsti, kuce, mirsti!"

Nogalini mani maigi,

Tā skaisti..

trešdiena

...
Un tad es beidzot to sajutu. No sākuma pakausī, tad visā mugurā tas dūrās iekšā, līdz juta viss ķermenis līdz pirkstu galiņiem. Siltumu. Saules siltums. Silti, spoži saules stari. Prieks. Un es smaidīju.

Ēst nav veselīgi.

Atgriezos ierastajā dzīves ritmā, piecēlos laicīgi, nenokavēju mikriņu. Smiekli līdz asarām un pacilāts garastāvoklis visas dienas garumā. Stundās nopelnītas labas atzīmes un jaukas sarunas ar skolotājiem. Pastaiga gar jūru ar klasesbiedriem un bērnišķīgi cīniņi - kurš kuru izvārtīs sniegā (izvārtīja mani). Sekoja narvesen kafija un negaidīta redzēšanās ar sen neredzētiem draugiem. Devāmies garā pastaigā, smējāmies un pīpējām. Lūk šādas ir manas sestdienas, kuras pietrūka!

ha!

i just need some colours in my life

šodien visu dienu pavadīju pie klavierēm un priecīga, ka beidzot esmu iemācījusies gammas, braucu uz skaņas skolu. cilvēki maz, vijolnieki ģērbušies melnā.. klavieru skolotāja bija nepierasti līksma, mani nemaz nenoklausījusies atlaida no stundas, jo viņai bija jāskrien uz ballīti. harmonijā likām skolotājam vilties un stunda pārsvarā pagāja gan runājot, gan strīdoties par to, kad cilvēks ir vai nav mūziķis. tādas nu ir piektdienas harmonijas - drūmas, ar smagām nopūtām un dziļām sarunām. taisoties prom iešanai, smieklu jaunkundze man pateica, kāpēc vijolnieki ir melnā - nomirusi vijolskolotāja un šodien bija bēres. es jutos tik šokēta. vēl viena nāve. kāpēc ar māksliniekiem tā liktenis izspēlējas? vēl nesen sēdēju ar viņu kafejnīcā un runājām par dzīvi un mūziku. braucot mājās neizturēju un apraudājos.
šovakar lai skan bahs.

Haoss..

- Nopērc man skūšanās putas.
- Bet Tom, tu neskuj taču savu seju.
- Kas teica, ka man tās vajag priekš sejas skūšanas?

Kā tu vari gulēt, zinot, ka tieši tagad neskaitāmas mātes mostas no bērnu kliedzieniem, cilvēki citā pasaules malā mostas jaunai darba dienai, cilvēki mostas no citu kliedzieniem dēļ ugunsgrēka vai kā cita, cilvēki, kuri guļ uz ielas ar tukšiem vēderiem? Nu kā tu vari gulēt?
Un kā tu vispār vari gulēt, zinot, ka cilvēki mirst!?

Kā paglābties no viņa? Viņam taču ir spārni, viņš mūs sagūstīs.. Tātad mums jāizmēģina tās zāles, par kurām viņš runāja - skūpsti, skaujas un gulēšana kailiem kopā. Tiesa, ir jau ļoti vēls, bet gan mēs izturēsim..

- Zinu tikai to, ka es neko nezinu.
- Kā teikt, ar to sākas gudrība. Kad cilvēkam ir septiņpadsmit, viņš zina visu. Bet, ja divdesmit septiņu gadu vecumā viņš vēl arvien zina visu, tad viņam nav vairāk par septiņpadsmit.

- Man nevajag nevienu uz šīs pasaules. Es ar visu māku pati tikt galā.
(pēc 5 minūtēm) Eū, man vajag kādu, kas var attaisīt to sasodīto burku.

Cilvēki nāk un iet. Tā notiek. Daži pārsteidz un atgriežas. Daži neatgriežas. Vairums neatgriežas. Mums jāmāk ar to sadzīvot. Man jāmāk ar to sadzīvot.

- Tu esi uzkrāsojusi acis.
- Ēm, jā.
- Man patīk.
- Man ne sūda nepatīk.

fuck it