Skolotāja - Kurš ir redzējis laimi? Neviens!
K. - [iebļaujas] ES!
Skolotāja - Vai tu tiešām esi redzējis laimi?
K. - Jā!
Skolotāja - Tu viņu tā vari ielikt maisiņā un parādīt arī mums?
K. - Ne gluži..
Skolotāja - Nu redzi! Tātad..
K. - [pārtrauc skolotāju] Bet es esmu redzējis laimi! Laimes! Laimes ir vairākas. Laime ir mana mīļotā meitene, draugi un ģimene, kurus satieku katru dienu un viņi dara mani laimīgu. Tā laime, kuru Jūs varbūt domājat - tā ir neredzama, klusa kā kaps un izveicīga. Redzēt viņu vienkārši nav iespējams, bet viņa mums šad un tad ir blakus. Tā pielavās klusi, jo klusi un iedur ar laimes adatiņu..
Skolotāja - Beidz te pļurkstēt! Laimi nevar redzēt un viss. Pildi savu uzdevumu vai arī ielikšu divi.
šitais atgādināja vienu rakstu, kur arī skolotāja pajautāja puisītim, kas vai kāds viņš grib būt kad izaugs, viņš atbildēja, ka laimīgs, tad skolotāja teica ka viņš nesaprot jautājumu, bet viņš atbildēja, ka skolotāja nesaprot dzīvi. Šajai skolotājai arī tā izskatās
AtbildētDzēstkā izskatās, tie skolotāji daudz ko nesaprot)
AtbildētDzēstBet nu viņi arī ir cilvēki, kam gadās melnās dienas
AtbildētDzēstMēs visi esam cilvēki, melnas dienas vai baltas, ķļūdas vai veiksmes, bet saprast tā, par laimi un dzīvi katrs nevar vai negrib, vai arī tur nav ko saprast, ko mēs gribētu tajā visā saskatīt vai arī.. [pazuda doma maniem vārdiem, oh well]
AtbildētDzēst