- Bet Tom, tu neskuj taču savu seju.
- Kas teica, ka man tās vajag priekš sejas skūšanas?
Kā tu vari gulēt, zinot, ka tieši tagad neskaitāmas mātes mostas no bērnu kliedzieniem, cilvēki citā pasaules malā mostas jaunai darba dienai, cilvēki mostas no citu kliedzieniem dēļ ugunsgrēka vai kā cita, cilvēki, kuri guļ uz ielas ar tukšiem vēderiem? Nu kā tu vari gulēt?
Un kā tu vispār vari gulēt, zinot, ka cilvēki mirst!?
Kā paglābties no viņa? Viņam taču ir spārni, viņš mūs sagūstīs.. Tātad mums jāizmēģina tās zāles, par kurām viņš runāja - skūpsti, skaujas un gulēšana kailiem kopā. Tiesa, ir jau ļoti vēls, bet gan mēs izturēsim..
- Zinu tikai to, ka es neko nezinu.
- Kā teikt, ar to sākas gudrība. Kad cilvēkam ir septiņpadsmit, viņš zina visu. Bet, ja divdesmit septiņu gadu vecumā viņš vēl arvien zina visu, tad viņam nav vairāk par septiņpadsmit.
- Man nevajag nevienu uz šīs pasaules. Es ar visu māku pati tikt galā.
(pēc 5 minūtēm) Eū, man vajag kādu, kas var attaisīt to sasodīto burku.
Cilvēki nāk un iet. Tā notiek. Daži pārsteidz un atgriežas. Daži neatgriežas. Vairums neatgriežas. Mums jāmāk ar to sadzīvot. Man jāmāk ar to sadzīvot.
- Tu esi uzkrāsojusi acis.
- Ēm, jā.
- Man patīk.
- Man ne sūda nepatīk.
fuck it
Es varu gulēt, jo miegs ir tik pat dabiska parādība kā nāve. Tādēļ, ka citi mirst, nav jālec no tiltiem arī pārējajiem. Shit happens.
AtbildētDzēst