Es šodien biju tik priecīga. Priecīga par sauli, par brīvo dienu, par sastaptajiem cilvēkiem,par diriģēšanu (man nelasīja skolotāja kārtējo lekciju, bet tai vietā uzslavēja), par Edvīnu (iemācīja šo to jaunu uz ģitāras) par čali (piedzērās,pievēma solfedžo klasi), par mierinājuma vārdiem, par jauku sarunu ar klasesbiedru, par mūziku..
Un te pēkšņi priekšā stāv tas pretīgais, netīrais, melnais lops ar nagiem un ragiem un briesmīgo smaku. Iztēloties var daudz ko, bet tāds viņš ir un no viņa gribas turēties pa gabalu. Viņš rada to briesmīgo sajūtu, kuru dzīvē nevaru ciest visvairāk. Izmisums, jā, izmisums. Bezcerība, nolemtība, apjukums..
Beigas tādas interesantas, ber ja pirmdiena ir kā brīva diena, tad nedēļa iesākas pozitīvi
AtbildētDzēstbeigu nav
AtbildētDzēstarī pozitīvajam ir savas sliktās puses