Tikko gribēju izraut matus no galvas, rokas jau stiepās pēc baldrijāņiem un vienīgais, kas dominē manā galvā ir doma, ka miršu, bet to saku gandrīz katru dienu un laikam jau pilnīgi un absolūti lieki, lai gan šodien mani gandrīz, gandrīz tiešām nobrauca mašīna un es jau acis samiegusi, gaidīju triecienu, taču autovadītājs pēdējā mirklī nokontrolēja līkumā stūri un nekas nenotika, tā nu es mazliet šoka izbīlī turpināju savas gaitas. Lai gan laiks bija skaists, melnais periods turpina vilkties. Šodien skolā bija brīnišķīga diena, bet tā bija cena rītdienai, kurā mani vienkārši ņems priekšā visi pēc kārtas, bet es atslābstu un tā vietā, lai kaut ko darītu lietas labā, rakstu šo nekam nevajadzīgo kaut ko un gribu runāties. Esmu briesmīgs cilvēks, esmu sākusi daudz lamāties un darīt vispār ne tās labākās lietas. Esmu guvusi mācību, ka nevajag spriest par cilvēku, pirms neesi īsti to iepazinis, bet parasti jau vienmēr pirmais priekštats ir tas nepareizais, bet cilvēku pazīt nav iespējams. Dažreiz mēs pat nepazīstam paši sevi, vai tad tā nav? Un vai nu visi ir sākuši smieties par ne par ko, vai nu vienkārši man tiešām humorizjūta klibo. Vislabāk ir neiespringt, man jābeidz lamāties un tagad, tagad,tagad.. Kafijas krūze, jā.
Cilvēks sevi pilnveido un iepazīst visa mūža garumā, un tāpat beigās šad tad tāpat nepazīst sevi. Bet jā sometimes this is pretty messed up world.
AtbildētDzēst