Mājup.

It kā mazliet bail, un tomēr nē. Viss ir pilnīgā tintes melnumā, bet es ļauju savām kājām atrast mājupceļu. Te pilnmēness parādās kā labākais draugs, un apspīdina manu ceļu kā prožektors skatuvi. Silueti iegūst baismākas ēnas, bet es turpinu. Vējš mani balsta, vada un pavada, ar noslēpumainiem čukstiem un aplausiem kokos.. Te pēkšņi iedzeļ vientulības sajūta, te pēkšņi vairs ne. It kā man nepieder nekā, un tomēr pieder viss..

Improvizācija

Es improvizēju
Pār koku galotnēm,
Līdz debesīm, droši
Par savādām upēm
Un tauriņiem, košiem

Es improvizēju
Simfonijā,
Kas apgaismota uz skatuves
Improvizēju bēdas un prieku
Pelēkajā rutīnā

Es improvizēju teātri
Savas dzīves dienās
Improvizēju tekstu un lugas gaitu
Pār koku galotnēm
Visu savu dzīvi improvizēju,
Līdz debesīm.. droši.