memories

Pirms gada bija vislabākā un skumjākā diena manā mūžā, kur raudāju laimes vai arī skumju asaras. Pirms gada bija visskaistākā nakts manā mūžā. Pirms gada. Varbūt pārspīlēju, jā, pārspīlēju, bet tiktiktik..
Par atmiņām ar smaidu uz lūpām un asarām acīs.
Paldies!
Tikai tā.

"Vienaldzība nogalina skaisto, atņem cilvēkam dvēseles redzi. Vai kāds no mums grib būt akls?Cilvēki neredz, cik baltas ir debesis šorīt, cik pievilcīgs ir pretim nākošā cilvēka smaids, cik nozīmīgs var izrādīties šis cilvēks pasaulei. Neredz. Jo skatās ar acīm, nevis ar sirdi. Nelaiž pasauli caur savas sirds prizmu. Neizgaismo. Viņu sirdis ir iemūrētas aizspriedumos, viņi nevēlas tajā nevienu un neko ielaist, lai vēlāk nejustu tukšumu. Es neticu, ka vienaldzība dažiem ir dabiskais klimats, man šķiet, ka tā ir tikai maska, aiz kuras slēpjas viegli ievainojama bērna acis, kas ilgojas maiguma, bet klusē, jo nespēj spert pirmo soli. Cilvēki dzīvo maskās, laika gaitā ar tām saaugot. Maskarāde."

Viņš sapnī ar mani runāja.

Šodien skatos uz mākoņiem un siekalojos. Siekalojos un fantazēju. Fantazēju par gulēšanu mākoņos un visa vērošanu no augšas. Visa vērošanu no augšas ēdod plombīra saldējumu un joprojām fantazēju par dzīvōšanu mākoņos. Nē, uz mākoņiem.
Muse -Love is Forever

Zils!

Jā, zils! Un nekāds zaļš! Par zaļo aizmirstat.
Vispār labrīt. Pulkstenis sitis jau nākamo dienu. Un šī nākamā un jau tomēr esošā diena tomēr ir nozīmīga. Pēdējā skolas diena. Pēdējā pamatskolas īstā skolas diena. Un man nav skumji. Un nav arī prieks. Man nav sajūtu. Itin nekādu. Viss ir neitrāls. Vienaldzīgs. Vienaldzība.
Tikai zīmējot žīmēšanā darbu, kuru vajadzēja nodot jau pirms mēneša, acu priekšā redzēju dažādas jaukas atmiņas.Varbūt atgriezties senajos gados man palīdzēja krītiņi. Tik sen nebiju zīmējusi ar krītiņiem! Zieliem, protams. Tik nepierasti, kā mazākajās klasītēs. Un jāatzīst, mans darbs arī izskatās kā pirmklasnieka zīmēts. Es centos. Bet arī par darbu man nav nekādu sajūtu. Varbūt vainīgs ir miegs, kas pašlaik dominē manā galvā. Miegs mani neliek mierā. Miegs vienmēr traucē. Cilvēks noguļ trešo daļu savas dzīves.
Un es uzzīmēju vēl vienu darbu. Un par šo es lepojos. Ja ir iedvesma, tad ir arī kaut kas. Šo otru darbu, kurā ir divi izbrīnīti radījumi es pakāršu pie sienas. Citi "priecāsies", bet es priecāšos, un man ir vienalga. Un sirdī zinu, ka nav gan.
Kā man ir apriebies. Ienīst un mīlet vienlaikus. Un tu nespēj no sirds tikai mīlēt vai ienīst, jo viens otru tas padara vājākus. Riebjas. Un kur tad palika mana vienaldzība? Tā laikam ir maska, bet man vienalga. Esmu vienaldzīga, bet cik ilgi? Odi mani apēdīs.

guess what

Vai zini, cik jauki sēdēt Rīgā zem Vanšu tilta, krastmalā uz soliņa, 2 metru attālumā no Daugavas, ēst saldējumu, kuru esi nopircis par pēdējiem santīmiem, smieties ar draugiem un priecāties par saules stariem un vērot mazo kuģīti, kur cilvēki tev nevar pamāt pretī? Es zinu.

Vai zini, cik jauki ir vienpadsmitos vakarā iet pastaigāties pa tumšām ielām, kur cilvēka nav neviena? Es zinu.

Vai zini, cik jauki ir kopkoru mēģinājumi, kur ir ap 100 cilvēki, visi mīl mūziku un superīgi dzied un dalās ar draudzīgiem smaidiem? Es zinu.

Lai gan rīts bija pesimistisks, diena ir skaista. Nevar nekad paredzēt iznākumu. Jā, pasaule ir skaista, šodien tomēr ir!

23 dienas līdz vasarai, ar labvakaru!

Lai skan - Jason Mraz - Life is wonderful

ķer mani!

Sestdiena. Divi pēcpusdienā. Joprojām neesmu iedzērusi kafiju un jūtos kā izmocīta, kā izmalta, kā darba dienas vēlā vakarā. Jā.
Vai tās dienas speciāli iet ātrāk un ātrāk uz eksāmeniem? Man ir tāda nojauta. Nojauta un dusmas. Dusmas uz sevi, protams. Un mani visu laiku vajā miegs - miegs, kas grib izgulēties. Bet es pretojos.
Šovakar hokeja spēle, kuru palaidīšu garām dēļ mēģinājuma Ave Sol zālē vakarā. Cerams, vismaz citas spēles dabūšu redzēt. Man patīk, ka uz PČ tautas saliedēšana ir tik iedvesmojoša, tas man patīk. Un ceru, ka vakarā mūsējos gaida uzvara.
Gribu sevi nožmiegt, bet pirms tav vēlreiz aiziet uz burvīgo kafejnīcu Majoros, kur vakar baudīju sauli un augļu tēju ar draugiem. Pasaule varbūt tomēr pat ir skaista. Tikai ne šodien, šodien ne.

The End's Not Near, It's Here.

Zaļais ir ap mums, mēs esam ap zaļo. Dzīvību, jā, dzīvību! Un visam pienāk gals, bet galā jauns sākums, un ir tik dīvaini, ka tu neko tur nevari mainīt. Un lai gan nekas nemainās, tu esi vienā vietā un dzīvo dzīvi. Tā dzīve aizplūst uz beigām un tad tu attopies jaunā sākumā. Un tad tu prāto, cik daudz dzīves gadi pagājuši. Cik tomēr viss ir mainījies, pats to īsti nepamanīdams šajā ritumā. Un tad tu prāto, vai esi laimīgs. Cilvēks ir tāda būtne kas apaug ar mantām, atmiņām, bet jaunajam kaut kad jau ir jāienāk. Un ir vēl tāds - kā būtu, ja būtu.. Vai arī, cik mazs laiks ir vajadzīgs, lai apgrieztu dzīvi savādāk tikai savā galvā un līdz ar to mainās visa dzīve. Un vai mēs nemēdzam prātot, ka esam vietā kur mums jābūt? Vai mans liktenis ir būt te vai doties tālāk? Lai kā arī nebūtu. Mūs vada mīlestība.