Jā, zils! Un nekāds zaļš! Par zaļo aizmirstat.
Vispār labrīt. Pulkstenis sitis jau nākamo dienu. Un šī nākamā un jau tomēr esošā diena tomēr ir nozīmīga. Pēdējā skolas diena. Pēdējā pamatskolas īstā skolas diena. Un man nav skumji. Un nav arī prieks. Man nav sajūtu. Itin nekādu. Viss ir neitrāls. Vienaldzīgs. Vienaldzība.
Tikai zīmējot žīmēšanā darbu, kuru vajadzēja nodot jau pirms mēneša, acu priekšā redzēju dažādas jaukas atmiņas.Varbūt atgriezties senajos gados man palīdzēja krītiņi. Tik sen nebiju zīmējusi ar krītiņiem! Zieliem, protams. Tik nepierasti, kā mazākajās klasītēs. Un jāatzīst, mans darbs arī izskatās kā pirmklasnieka zīmēts. Es centos. Bet arī par darbu man nav nekādu sajūtu. Varbūt vainīgs ir miegs, kas pašlaik dominē manā galvā. Miegs mani neliek mierā. Miegs vienmēr traucē. Cilvēks noguļ trešo daļu savas dzīves.
Un es uzzīmēju vēl vienu darbu. Un par šo es lepojos. Ja ir iedvesma, tad ir arī kaut kas. Šo otru darbu, kurā ir divi izbrīnīti radījumi es pakāršu pie sienas. Citi "priecāsies", bet es priecāšos, un man ir vienalga. Un sirdī zinu, ka nav gan.
Kā man ir apriebies. Ienīst un mīlet vienlaikus. Un tu nespēj no sirds tikai mīlēt vai ienīst, jo viens otru tas padara vājākus. Riebjas. Un kur tad palika mana vienaldzība? Tā laikam ir maska, bet man vienalga. Esmu vienaldzīga, bet cik ilgi? Odi mani apēdīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru