Zaļais ir ap mums, mēs esam ap zaļo. Dzīvību, jā, dzīvību! Un visam pienāk gals, bet galā jauns sākums, un ir tik dīvaini, ka tu neko tur nevari mainīt. Un lai gan nekas nemainās, tu esi vienā vietā un dzīvo dzīvi. Tā dzīve aizplūst uz beigām un tad tu attopies jaunā sākumā. Un tad tu prāto, cik daudz dzīves gadi pagājuši. Cik tomēr viss ir mainījies, pats to īsti nepamanīdams šajā ritumā. Un tad tu prāto, vai esi laimīgs. Cilvēks ir tāda būtne kas apaug ar mantām, atmiņām, bet jaunajam kaut kad jau ir jāienāk. Un ir vēl tāds - kā būtu, ja būtu.. Vai arī, cik mazs laiks ir vajadzīgs, lai apgrieztu dzīvi savādāk tikai savā galvā un līdz ar to mainās visa dzīve. Un vai mēs nemēdzam prātot, ka esam vietā kur mums jābūt? Vai mans liktenis ir būt te vai doties tālāk? Lai kā arī nebūtu. Mūs vada mīlestība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru