i feel good, we feel good

Tik stipras pārliecības man nekad nav bijis kā tagad, kad zinu - tūlīt, tūlīt būs. Lai gan prātā uzpeld arī tāds "un ja nu nebūs?" Nē, BŪS. Kas? Tas lai paliek mans noslēpums.
Viss ir tik mulsinošs, kā, piemēram, mans garastāvoklis. Vienā mirklī gribas no laimes dejot un spiegt, otrā - sēdēt kādā kaktā un justies kā grauztam. Mulsinoši ir komplimenti, saucieni un veltītā uzmanība. Pagulte? "Grīda, atveries!" Brilles? Mulsinoši, ka sākusies jau vasara. Mani gaida jau velosipēds ar naidīgām acīm, karstums un labi pavadīts brīvais laiks. Pilnīgi neticami.. pa kuru laiku? Lūdzu, iepļaukājiet mani, līdz noticēšu, ka esmu vasarā.

beigas nav tālu

mēģinu atgūt līdzsvaru un mieru. ar atbilstošu mūziku tas izdodas pat viegli, ja vien vēl negribētos pēkšņi raudāt, tā vienkārši - par daudz ko. pēc 2,5 h ir harmonijas eksāmens. es nesteidzos. man pēkšni viss vienalga. ne silts, ne auksts, ne slapjš, ne sauss.
ai, ejiet jūs visi...bet ejiet ar veiksmi!

lights will got you home

Acis pusmiglā tītas un viss ir smags. Smagi šajā ķermenī, it īpaši smagas ir kājas, rokas un plaksti. Daudziem domājams, ka jūkam prātā, bet it kā jau nē, lai gan pat ļoti jā. Man domājams, ka drīzumā nomiršu veselas divas reizes, bet zinu, ka kaut kā visam tikšu pāri, un beigu beigās būs labi. Bet es gribu jau beigas, nevis šo brīdi. Gribu, lai pazūd bezrūpība un slinkums, kas arī noteikti pazudīs, tikai tad būs jau par vēlu. Gribu šiem vējiem līdzi, kas man tā atgādina savādā veidā Poliju. Atkal būt prom, smēķēt cik uziet un smiet par visu, par ko vien būtu jēga vai nejēga smiet. Vienalga. Alkstu brīvību, jā brīvību. Veiksmi, tā mazlietiņ vai pat ļoti daudz. Aizmirstam naivas cerības un gatavojamies Mērfija likumiem, jo man bieži ir taisnība, un tiem arī. Un atvainojiet mani, domu spēku kā neizdodas, tā neizdodas pielietot. Tikai plikas un naivas cerības vien manā galvā, fuj.

Ššššš..

Kā eņģeļu spārnu vēdas, kā kliba vecīša centieni tikt līdz ceļa galam negaisa laikā, kā sitieni un piesitieni, kā skaista melodija, kas prasa asaras. Kā mīlēt abus, kad atļauts tikai vienu. Tā, gluži tā.

home, sweet home

Jā, jau sen esmu atpakaļ. Atpakaļ pa kalniem un pa lejām. Vairāk jau pa lejām, bet kalna virsotnē arī sanācis būt, un sajūtas ir jaukas, ļoti. Neesmu zaudējusi literatūrā labāko domrakstu rakstītājas statusu, nejauši šodien koncertā no ansambļa dziesmas sanāca kā mana solo dziesma ar kokles pavadījumu, kabatas ir pilnas ar konfektēm un šokolādēm un miera līdzeklis man arī ir, lai gan uztraukums un stress ir jūtamāks un top viens liels kamols. Nelaimīgā pēcharmonijas seja ir pazudusi un nenāks atpakaļ vismaz nedēļu. Tagad tikai viens liels nogurums. Un smaids.
Ne spēka, ne gribēšanas vairs. Ak, tas slinkums. Ak, tas pavasaris. Ak, aukstās zupas! Čabina lietutiņš... Laika atlicis tik maz. Sāp, bet vēl ne pa īstam. Vēl tikai sāpēs. Ak.

Runaway

Pēc 12 stundām es braukšu uz Somiju. Maz pamazām parādas dzīvesprieks un gribēšana. Gribēšana braukt, nevis krāmēt somas un citas lietas. Man vēl jāpaspēj pleijerī salādēt kaudzi klasiskās mūzikas skaņdarbu, jāsakārto dzīvoklis, jāiemācās spēlēt tēmas mūzikas literatūrā, jānoskatās Vējiem līdzi un jājūt līdzi hokeja spēlē. Jāuzlādē baterijas fotoaparātam un vēl jātiek galā ar tādu lietu kā ēdiens, aiai. Lai jauka Jums šī svētku diena, lai mums uzvara pret dāņiem, lai skan Swimming in the flood by Passion Pit.

no cookies

Ieslodzīta četrās sienās. Maģiski sapņi, maģiskas naktis, maģiski vārdi un domas šajās četrās sienās notiek un skrien, bet laidiet mani laukā. Es gribu uz harmonijas stundu. Es negribu uz Somiju. Es gribu būt vesela. Brīva. Brīva no visa. Brīva no šīm četrām sienām.