Jā, jau sen esmu atpakaļ. Atpakaļ pa kalniem un pa lejām. Vairāk jau pa lejām, bet kalna virsotnē arī sanācis būt, un sajūtas ir jaukas, ļoti. Neesmu zaudējusi literatūrā labāko domrakstu rakstītājas statusu, nejauši šodien koncertā no ansambļa dziesmas sanāca kā mana solo dziesma ar kokles pavadījumu, kabatas ir pilnas ar konfektēm un šokolādēm un miera līdzeklis man arī ir, lai gan uztraukums un stress ir jūtamāks un top viens liels kamols. Nelaimīgā pēcharmonijas seja ir pazudusi un nenāks atpakaļ vismaz nedēļu. Tagad tikai viens liels nogurums. Un smaids.
Ne spēka, ne gribēšanas vairs. Ak, tas slinkums. Ak, tas pavasaris. Ak, aukstās zupas! Čabina lietutiņš... Laika atlicis tik maz. Sāp, bet vēl ne pa īstam. Vēl tikai sāpēs. Ak.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru