F21

Mēs esam inteleģineti jaunieši, radoši un orģināli. Mēs varam, un kā vēl varam. Tāpēc varu arī es. Man tic, ka spēju. No manis gaida, jo citi ir pārliecināti par mani. Man jāpierāda un jāparāda citiem, ko es varu. Es pierādīšu. Es varēšu. Bet es nevaru neko nesaplēst un nevaru noķert mikriņus laicīgi. Klavieres spēlēju tā, ka izklausās pēc vienas vienīgas histērijas. Nevaru joprojām sevi piespiest mācīties fiziku un nevaru domāt līdzi visam. Ja paliek garlaicīgi, tad mana uzmanība ir pievērsta tikai papīram, zīmulim un rokai, ko tā zīmē. Man nav nejausmas, ko manas rokas zīmē. Kaut viņas skaisti rakstītu, jo skaisti zīmēt manas rokas diemžēl neprot. Jau ir tik vēls un tomēr tik agrs. Pietrūkst jau elpas, jo darbu līdz ausīm.. Nopūtas un nopūtas, cik nožēlojami!

Jostu plēst

Kad galva ir gatava eksplodēt zem spilvenu lauka, ja trīs stāvus augstāk kāds nomestu adatu, un kad apmaldos starp koku galotnēm un pazaudēju realitāti, un viss liekas smieklīgi bezjēdzīgi un nomoka būt vai nebūt, un krievu valodā rakstīti pātari pietam liek raudāt, un komati liekas un neliekas, tad uzrodas Viņa, kura smaidīdama ieķeras man elkonī un saka:"Viss būs labi, ejam paēst, es pati pagatavoju!" Viltus soļus dzirdot nākam uz tavu pusi un stutējot ķieģeļu sienu, vai drīzāk ķieģeļu siena stutējot tevi, kas pašlaik ir pilnīgi vienalga, tu atrodi meklētos zvaigznājus un taisi dzirksteles smejoties, kamēr viņa nejauši dedzina filtrus - pat liekas, ka jau ir labi. Un es mēdzu dažreiz teikt labi, kad nav labi, bet es nezinu kāds šoreiz ir labi un nelabi.

Doom

Balti mākoņi joprojām tumsā peld. Tumši acu pāri uz ielas izvaro. Dzeltenās ir uzveikušas violetās. Dejo princis un dejo. Divas čigānietes lāstus dala, bet viņš tikai smēķē un izliekas, ka mūs nepazīst. Dzīve izkūpēja kā dūmi. Saulīte neapspīd tikai tevi. Šī vairs nav viņa. Beidz baidīties no do! Es vairs neesmu es.

teju teju

Palikušas deviņas piektdienas līdz vasarai!
Brīvlaiks iet uz galu, bet es viņu pat īsti nemanīju sākamies. Ar lielu negribēšanu, nepatiku un slinkumu tomēr vakar aizgāju uz koru kopmēģinājumu un bums - pēkšņi viss ir lieliski. Dziesmas paceļ tevi gaisā, slinkums, negribēšana un pat nepatika pazūd un tu staro. Un šodien jau otrā piektdiena pēc kārtas, kurā bija jāuzstājas koncertā un viss izvērtās tik lieliski. Un afterpārtija mūzika, vienkārši mmm, tu nespēj nedejot. Rokenrolam dzīvot mūžīgi, jā.

Un viss šis man tik tiešām vēsta pavasari. Drīz sāksies dzīvošanās pa Rīgu, entie mēģinājumi, superīgi koncerti un cilvēki. Tāds ir mans ilgi gaidītais, mīļotais pavasars!

Viss joprojām ir sūds, bet klusums ir skaists.

Keep it cool

Cik jauki ir dienu sākt ar saules stariem sejā un 3km garu skrējienu jau no agra rīta. Sajūta ir vienkārši fantastiska. Diena tika pavadīta svaigā gaisā, ļoti garā pastaigā šodienas burvīgajā pavasara gaisā. Es varētu kaifot. Es jau kaifoju! Šovakar noklausies Yeah Yeah Yeahs - Maps, US Royalty - Keep it cool,Oranger - Mr. Sandman.

uzdāviniet man baltu šalli, lūdzu

Es dievinu tikko iespiestas grāmatas,to balto lapas košumu, pirmos šķirstienus un , protams - smaržu. Dievinu nevainīgās un vēl neizlasītās grāmatas, grāmatas - kurām īsts lasītājs nav vēl pieskāries. Nejūtu laiku grāmatnīcās, nu tiešām nē. Es varētu kādā padzīvot uz laiciņu. Citi laikam būtu laimīgi par šādu ziņu. Pērku jaunas, vecas zūd. Es tiešām sāku ticēt, ka grāmatām un citām lietām ir kājas, un viņas ar laiku aizkrien, mūs pamezdamas. Vārdnīcas, ekonomikas un ģeogrāfijas grāmatas, enciklopēdijas, romāni, dzejoļu krājumi, brūna šalle, puķaina šalle, simtiem rakstām piederumu un neskaitāmi daudz auskaru. Un vēl! Tas viss ir aizbēdzis no manis pēdējā mēneša laikā. Varu derēt, ka aizbēgušas dēļ bailēm par manu nejaušo saplēšanu. Es mazliet par to spētu piedot,... jo esmu briesmīgs cilvēks. Un neciešu troksni. Es nepatīku maziem bērniem. Un tāpēc man nepatīk dažreiz arī viņi. Jābeidz nūģoties un jāiet dzert.

I am small and the world is big.

Sen, sen atpakaļ mana draudzene reiz man prasīja - kā es spēju lēkāt pa peļķēm? Vai man nav bail?
Es biju mazliet izbrīnīta par tādu jautājumu. Kā var būt bail lēkāt pa peļķēm? Vērot šļakatas un ūdeni zem kurpju zolēm? Nu kā?
-No tā jau īsti nebūtu bail, ja nebūtu atspulgs, kurā varētu iekrist ,- viņa teica.
-Kā iekrist?- es nesapratu.
-Atspulgs nav tikai debesu atspulgs! Atspulgs ir cita pasaule, cita dimensija, kurā mēs varam iekļūt un nekad netikt prom, tikai dēļ lēkāšanas pa peļķēm.
Mazliet apstulbu un noticēju. Pēkšņi man bija bail tuvoties peļķēm un vēl vairāk - redzēt tajās atspulgu. Bet tad es nodomāju Elīn, beidz ticēt visam ko tev saka un piegāju pie peļķes, iekāpu tajā un iegremdēju roku. Mazliet gaidīti un mazliet negaidīti pirksti pieskārās asfalta virsmai. Bailes bija pazudušas un ne tikai man, bet arī draudzenei. Biju saņēmusi drosmi un pārliecinājusi gan sevi, gan viņu par parsto un visiem zināmo patiesību. Toreiz mēs bijām mazas muļķītes.
Bet kā ir tagad? Par draudzeni neko neteikšu, bet par sevi varu teikt, ka joprojām esmu muļķe, tikai jau liela - bez drosmes un ticēšanas sev..
Hokeja spēlē esam uzvarējuši un man prieks jo liels, jo jau sesto reizi esmu uzminējusi pareizi, kad vinnēsim un kad zaudēsim, un mani jau sauc par negluži normālu cilvēku, bet tā tas ir. Tikai ja neskrietu man pakaļ un neuzdotu jautājumus, būtu pavisam labi.
Šodien lepojos ar sevi. Trīs stundas pie klavierēm un divi skaņdarbi jau ir no galvas!
Un vēl kas - šodien manai māsai dzimšanas diena, prozit!

Viņš sēdēja sakrustojis kājas uz vēsās grīdas, smēķēja cigareti, ik pa laikam iemalkodams vīnu no savas ,nu jau pustukšās, glāzes un lūkojās Melānijā. Viņa, mazliet apreibusi, lūkojās viņam pretim. Viņa grima domās. Joprojām Melāniju nelika mierā tas, ka viņa nekad neizpratīs, cik ļoti viņa sirds ir izplosīta, cik ļoti viņš ir cietis un joprojām nesaprot, ko viņš atradis viņā un kā viņa ir atļāvusies kārtējo vakaru ar viņu sēdēt savas mājas bēniņos un piedzerties.
- Ir jau divi naktī, Kriss. – viņa ieteicās. Tas vairāk bija kā pliks fakts, nekā kas cits.
Kriss tikai nodzēsa cigareti pelnu traukā, kas atradās blakus viņam un vīna glāzei, un turpināja vērties viņā. Valdīja patīkams klusums un miers. Aiz loga sisināja sienāži un bija dzirdama jūras šalkoņa. Pagāja minūtes.
- Tu atkal ieslīgsti pārdomās? – Melāniju pētīdams, Kriss sacīja. - Nevajag.. Labāk padejojam, - viņš pierausās gausi kājās, mazliet sagrīļojās, un nostājās viņas priekšā, pasniegdams savu roku.
Aptverdama viņa jautājumu, viņa pasmaidīja un piecēlās.
- Tev es nekad neatteikšu un tu to zini.
- Bez mūzikas manam eņģelim deja būs pa prātam? – Kriss satverdams viņas roku jautāja.
Melānija mazliet nodrebēja par to, kā viņš viņu nodēvēja, bet apstiprinoši pamāja galvu. - Šonakt derēs, jā.
No sākuma abi dejoja valsi. Reibums lika sevi manīt, jo viens otram nejauši kāpa uz kājām. Griezienā Kriss Melāniju tā sagrieza, ka viņai vajadzēja viņā iekrampēties, lai nenokristu un smiedamās, tā arī palika stāvam un lūkojās Krisa acīs.
- Ja tu negribi man salauzt kāju vai vismaz likt manai galvai reibt vēl vairāk, mazliet piebremzējam, labi?
- Ja tu tā vēlies.
Kriss atkabināja Melānijas rokas no sava džempera, aplika sev tās apkārt un cieši, jo cieši apskāva viņu.
- Tas bija tas, ko patiesībā vēlējos, - viņš iečukstēja Melānijai ausī.
Kā atbildi viņa viņu tikai vēl vairāk piespieda sev klāt. Apskāviens sildīja.
Un abi tā stāvēja, izbaudīdami viens otra mierinošo tuvību. Lai gan galvās raisījās katram savas domas un skumjas, viņi bija viens otram - vientuļi un salauzti.

ai nu lai

Esmu gaišreģe, ka prieks. Es jau 2dien teicu, ka Dinamo Rīga zaudēs spēlē un tā bija. Pēc zaudējuma es teicu, ka vinnēsim 4dien un viss būs galā. Tā bija. Piektdien gruzījos par pelēko laiku, bet zināju, ka šodien būs saulains - un tā bija!

Bet bez gaišreģes titula, es esmu vienkārši jukusi. Trīc kājas un rokas, viļņojas sienas un mirguļo grāmatskapis. Kāds manī sēž un sit ar vālītēm pa nervu stīgām. Rakstu sižo darbus, runāju nesaprotamas lietas. Kas man, pie Velna, kaiš!? Un kur lai es dabonu zālītes?

Man jāatslābst. Man jāpiedzeras. Kāds teica, ka man ir mīļš uzvārds! (pirmo reizi mūžā ko tādu dzirdu)

Vajedzētu varbūt paraudāt?

Skatīšos filmu, raudāšu līdz atslēgšos, tikai jācer, kāds izslēgs istabā gaismu.

Un Dieva dēļ, nedzīvojiet tā kā es. Man sāp vēders un sāp galva. Ar mani nav labi..

Vismīļākie Un Vislabākie.

Šodien:
-Man piedāvāja ievākties un dzīvot svešā mājā, lai es kādu uzjautrinātu 24stundas/7 dienas nedēļā, kas sanāk gaužām neapzināti ar to uzjautrināšanu, un varbūt tas pat ir tīri skumīgi.
-Apliecināju vēlreiz sev un pārējiem, ka zīmēt es neprotu.
-Smējos līdz asarām, ka pilnīgi paelpot nevarēju, kas man ļoti bija pietrūcis.
-Apķēpāju katrā stundā savu solu.
-Zīmēju ornamentus savos pierakstos un citu pierakstos. Citu grāmatās un kladēs un burtnīcās.
-Neko nesaplēsu!
-Iebļāvos un vaimanāju kā Terēze.
-Nonācu pie secinājuma, ka 21.klasē ir uzburts nevarpadziedāšanas lāsts.
-Noorganizēju jauku apsveikumu harmonijas skolotājam, kas arī izdevās un viņu iepriecināja.
-Uzrakstīju nesekmīgu fizikas kontroldarbu un ar to pilnībā samierinos.
-Sadzirdēju solfedžo beidzot pareizus intervālus, kas man gaužām nepadodas savādu iemeslu dēļ.
-Vanna un Šekspīrs.
-Priecīga pavasara vēlējumi no manis Jums!

Jāsaka, pirmā pavasara diena aizvadīta lieliski, ja vien spētu vēl noticētu, ka jau klāt ir marts.