I am small and the world is big.

Sen, sen atpakaļ mana draudzene reiz man prasīja - kā es spēju lēkāt pa peļķēm? Vai man nav bail?
Es biju mazliet izbrīnīta par tādu jautājumu. Kā var būt bail lēkāt pa peļķēm? Vērot šļakatas un ūdeni zem kurpju zolēm? Nu kā?
-No tā jau īsti nebūtu bail, ja nebūtu atspulgs, kurā varētu iekrist ,- viņa teica.
-Kā iekrist?- es nesapratu.
-Atspulgs nav tikai debesu atspulgs! Atspulgs ir cita pasaule, cita dimensija, kurā mēs varam iekļūt un nekad netikt prom, tikai dēļ lēkāšanas pa peļķēm.
Mazliet apstulbu un noticēju. Pēkšņi man bija bail tuvoties peļķēm un vēl vairāk - redzēt tajās atspulgu. Bet tad es nodomāju Elīn, beidz ticēt visam ko tev saka un piegāju pie peļķes, iekāpu tajā un iegremdēju roku. Mazliet gaidīti un mazliet negaidīti pirksti pieskārās asfalta virsmai. Bailes bija pazudušas un ne tikai man, bet arī draudzenei. Biju saņēmusi drosmi un pārliecinājusi gan sevi, gan viņu par parsto un visiem zināmo patiesību. Toreiz mēs bijām mazas muļķītes.
Bet kā ir tagad? Par draudzeni neko neteikšu, bet par sevi varu teikt, ka joprojām esmu muļķe, tikai jau liela - bez drosmes un ticēšanas sev..
Hokeja spēlē esam uzvarējuši un man prieks jo liels, jo jau sesto reizi esmu uzminējusi pareizi, kad vinnēsim un kad zaudēsim, un mani jau sauc par negluži normālu cilvēku, bet tā tas ir. Tikai ja neskrietu man pakaļ un neuzdotu jautājumus, būtu pavisam labi.
Šodien lepojos ar sevi. Trīs stundas pie klavierēm un divi skaņdarbi jau ir no galvas!
Un vēl kas - šodien manai māsai dzimšanas diena, prozit!