Pirmo reizi mūžā es nosvinēju 18.novemri tā kā vēl nekad, saucot tostus par nodzīvošanu līdz Latvijas vecumam, tostus par valsts izturību arī turpmāk, un vēl citus daudzus tostus, līdz kļuvu sarkana no skābā vīna un mazliet iereibusi priecājos par itin visu. Ar patriotisma sajūtu, smiekliem un raudām (jo daudzi mazie bērniņi dzirdot šāvienu trokšņus sāka radāt un sauca pēc mammām) un prieku sirdī baudīju salūtu, kas bija fantastisks, un fantastiska bija arī vieta, no kuras to visu skatījos. Pēc tam ļoti lustīgā noskaņojumā neskatoties uz lielo cilvēku pūli un policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības sirēnām devos pāri tiltam, pār kuru ejot sanāca ilgākais gājiens pāri tiltam manā mūžā, dēļ cilvēka straumēm, kas devās pretējā virzienā, un tad jau sekoja gājiens pa Vecrīgu līdz pusnaktij, aplūkojot gaismas, ielas māksliniekus un ļautiņus. Operas nama apgaismojums bija iespaidīgs un iespaidīgi šaurs bija arī brauciens tramvajā, vai ziniet. Mājās ievēlos krietni vēlu vai ļoti, ļoti agri (arī tā varētu teikt) un izbaudot brīvdienas izgulējos. Šodien es jūsmoju par to, ka beidzot pazudusī emocionalitāte manī beidzot ir atgriezusies un nobirēja asara pie vairākām filmām, arī Vējiem līdzi. Mīlu to filmu.
Nu tā lūk es svinu, mani mīļie.
