Es nekur neesmu pazudusi. Dzīvoju, staigāju, vēroju, lasu, rakstu un arī guļu. Par daudz guļu. Pazust šajā pasaulē ir iespējams laikam tikai blogos un citās internetlapās. Vai arī mājās, ar grāmatu rokās, ignorējot visu pasauli un aizmirstot par visu. Veselu mēnesi neesmu neko lasījusi, kas man , Elīnai, ir ļoti netipiski. Atskaitot obligāto literatūru, kā piemēram Blaumaņa lugas, kuras man pat sapņos rādās.Šodien, šajā skaistajā dienā es sēžu mājās, jo esmu palikusi par mēmu cilvēku ar galvassāpēm un temperatūru. Pirmo reizi mūžā man nav balss, es čukstu un čerkstu. Tas jau nekas, ka rīt ir jāuztājas divos koncertos un parīt, sarkanbaltajā 18. novembra datumā lielais koncerts ar pašu Martu Kristiānu Kalniņu. Arī mana kreisā roka ir iesaitēta un mēnesi es nevaru spēlēt nevienu instrumentu.. mūzikai liels NĒ no tā likteņa puses. Jādomā, par ko man tāda sodība.
Bet es smaidu par burvīgo laiku ārā, smaidu par mandarīnu kaudzi virtuvē, smaidu, ka neatrodos skolā un divas fizikas man paslīd garām un smaidu, jo esmu pārvarējusi savu slinkumu un atradusi laiku apciemot blogu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru