kazas manā ielā blēj

Baltas un melnas, pati neticēju. Varbūt tā nemaz nav, bet kaut kas tur galu galā ir. Pati neesmu īsti skaidrībā, bet mana iztēle tā nav. Es ceru. Spogulī pretī raugās cits cilvēks man. Spļauj asinis cits cilvēks. Kāds cits caur mani sācis rakstīt dzejoļus un muzicē. Paliek bail, vienmēr divos naktī. Un atkal tās kazas blēj tai stundā. Piedzērušies pusaudži klaigā un smej. Es ceru, ka vienīgi mana iztēle tā ir. Ļoti ceru.

i'm good, i'm gone

Gulēju koku ēnā, svešu kaķu skatienu pavadīta un klausījos kaimiņu sarunās. Viss liekas tik muļķīgi, itin viss, bet mīlestība uz kafiju tikai aug un aug vien. Patiesībā, esmu tik nogurusi no visa. Nogurusi no krāsainajām un raibajām vasaras dienām, ballītēm, uzdrīkstēšanās, grāmatām, nekaunības, darīšanas, mūzikas, interneta, rakstīšanas un pat no draugiem. Smieklīgi - sapņoju par apūtu no atpūtas, bet es sev piedodu. Ceru, piedosiet arī jūs. Noklausies mierīgākam prātam šo, ar to es arī atvados.