write wrote written

Šī bija skaista pirmdiena. Lai gan biju gulējusi kādas 3h, jutos lieliski. Šis bija viens no retajiem rītiem, kad stundas sākas vēlāk, tāpēc atradu laiku sēdēšanai virtuvē, garšīgākās tējas malkošanai, saullēkta vērošanai un sapņošanai. Debesis bija brīnumskaistas un man bija tik ļoti pietrūcis saules, ka nebeidzu par to tīkmināties visu dienu kā mazs bērns par jaunu rotaļlietu.

Es aizgāju uz skolu, pasēdēju pirmajās stundās.. atnācu mājās un gāju gulēt. Vairs nevaru izturēt, kā veselība spēlējas ar mani un ceru, ka drīz atgriezīšos pilnvērtīgā dzīvē, jo koros jāgatavojas nopietnām skatēm, jāliek klavierēs gammas un jāsāk mazajam korim mācīt savu izvēlēto dziesmu. Vismaz sirds un nervi ir mierīgi, jo beidzot sāku rakstīt pētniecisko darbu un man jāpateicas tiem jaukajiem cilvēkiem, kas palīdz ar informāciju, it īpaši Aijai, kurai tāpat atlīdzināšu ar vīna pudelēm kādā pavasara vakarā. Un paldies, kuri vēl man veseļoties un piedāvā visādas zāļu tējiņas. Vienīgais ko es vēlos, ir atgriezties realitātē un beigt šo sēdēšanu mājās.

Un šobrīd es varu papildināt savu sarakstu no kā man ir bail - no zvanīšanas svešiem cilvēkiem, no mana durvju zvana negaidītā mirklī un no lasītāju un profila apmeklētāju kāpjuma, baisi. Bet varbūt man vienkārši sākusies paranoja.

Nu ko, esmu paspējusi šo uzrakstīt vēl janvārī. Jau 12.tā daļa gada ir pagājusi, bet man no vienas puses nav iebildumi. Laiks pretī vasarai droši var steigties, lai gan.. nē, pat pretī vasarai nebūtu vēlama steiga.

Atliek vien novēlēt veiksmīgu februāri un nedēļu. Lai jums veiksme, jo veiksmes nekad nevar būt par daudz.