Smiekli izkūp gaisā, un pirkstu galos caurvējš plosās. Cilvēkiem galvas ir noliektas, bet tā ir bijis vienmēr un būs. Svaigas lietus lāses leoparda rakstus veido uz palodzes, bet tas nav uz mūžiem. Nekas nav uz mūžiem.
Tējas garaiņi jaucas ar dvašām, jaucas, lai atrastu kādu mirdzumu. Atrod arī, bet tie izmirdz un meklēt nākas jaunus.
Ausīs dvēseliska melodija skan. Tā allaž aizbēg, bet jāgaida, jo atkal atnāks pie mums. Vienmēr. Nešaubies.
Stīgas plīst. Visas stīgas reiz plīst, tikai ne zelta. Uz viņas ir grūti spēlēt, bet toties mūžīgi. Un visa apakšā ir ritms. Dzīves rītms, kas neizzūd.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru