Šad un tad nāk tumšais vilnis, kas nogāž no kājām. Tu esi tajā melnumā, tev ir nelabi. Tu aizmirsti tās šausmas un bēdz uz gaismu. Gaismā tu nemaz nedomā skatīties atpakaļ, no kurienes tu esi bēdzis un kas tev gāzies pāri, jo tu zini, ka tā bija realitāte. Būs nākamais vilnis un aiznākamais, bet tie veidojas lēni un pārsteidz pēkšņi. Lūdzu nē. Labāk smejamies par nāvīgi garlaicīgajiem, nūģīgajiem matemātiķu un fiziku jociņiem, guļam stundās un filozofējam pie pudeles.Man neinteresē rezultāti un kļūdas, bet gan rozā krusti debesīs un sarunas starp divām vārnām zebrainajā kokā, kuru es, protams, nesaprotu, jo neesmu vārna, bet sapņošana ir jauka lieta. Uz jumta aizvējā, draudzīgi ar kaijām sauļot matus, smieties par nesmieklīgām lietām ar šokolādi kabatā, uzskaitīt personības, kas dzimušas ap šo laiku un baudīt austiņu dziedāto dziesmu tieši ausīs 'hello sunshine' ir pa visam jauki. Tagad tikai jāatkārto šīs pasaules likumi un jāizguļās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru