zaļo tējkannu arī

Vasara jau ir gandrīz vidū un pašlaik rit karstākās vasaras dienas. Neizturami karsts, bet ko nu tad es te rakstīšu par karstumu. Vienīgais ko es varu piebilst - neapskaudu vakardien tos nabagu dejotājos. Un visi banku darbinieki, juristi un ierēdņi un visi citi, kas tagad svīst uzvalka kreklos, žaketēs un zara kostīmiņos. Turās!!!
Bet karstums nav galvenā tēma šim ierakstam. Gribēju uzrakstīt kā aizritēja manas dzimtas salidojumus. Jā. Latviešiem jau vienmēr patikusi kopā sanākšana un svinēšana.
šo nedēļas nogali pavadīju laukos netālu no Ķeguma - milzīgā viesu mājā, kur sabrauca radi un tika rīkots salidojums. Un kā es dievinu to saliedētības sajūtu. Kopā būšanas sajūtu, kas uzrodas hokejā vai citās sporta spēlēs, vai plašos pasākumos. Un šī sajūta bija arī tad. Tur tika rīkots viss jau pēc senām parāžām un ievērojām tradīcijas. Salidojumu atklājām ar dzimtas karogu pacelšanu, tad ar himnu un visbeidzot ar ciltkoka piekārsanu pie sienas. Tad sekoja vakariņas un sapazīšanās ar vēl nezināmiem radiem, jo mūsu bija daudz. Pāri simtam. Tad gāja vaļā izklaides - pirts, džakūzī, ezers.. līdz tumsai. Naktī visi sapulcējās zālē, kā kurš - citi sēdēja uz grīdas, citi uz krēsliem un skatījāmies senču fotogrāfijas uz lielā ekrāna, un arī video no citiem salidojumiem. Un tā sajūta - ir neaprakstāma. Pēc tam jau tika sagaidīti dziedošie un pārgurušie radi no dziesmu svētkiem un notika sēdēšana (dažiem arī dzeršana) pie galda ar mana vecuma radiem, sarunādamies par visu ko, un nonācām pie atziņas, ka mūsos taču rit vienas asinis, bet dažus iepazīstam tikai tagad, un mūsu sarunas turpinājās līdz saullēktam. Nākamajā rīta rītarosme, spēles un brokastis un tad jau uz advadu nots tika nolaists karogs un radinieki brauca mājās. Bija tik ļoti žēl. Žēl atvadīties un zināt, ka šāds pasākums būt atkal tikai pēc 4 gadiem un varbūt daudzus, ko tagad iepazinu vairs neredzēšu.
Sajūtas bija brīnišķīgas. Lai nu kā, tā es pavadīju šo nedēļas nogali. Un tagad - ātri skriešu uz pldumali, kamēr neesmu zaudējusi galu.