Sirdī greizsirdība un alkas, prātā alkohols un domu labirints. Esmu pārsauļojusies sarkana un šodien ne tajā labakajā garastāvoklī (tas laikam tāpēc, ka neesmu izgulējusies). Bet lai nu kā man ietu, dažreiz tās domas ir jāatmet pie malas un jāļaujas nedomāt.
Vērojot šorīt saullēktu es tiešām uz brīdi spēju nedomāt. Tikai acis truli blenza koši oranžajā/dzeltenajā saulē, vērojot, kā tā laužas virs mākoņiem, gaišajās, skaistajās debesīs. Tikai pēc tam, kad man nācās ar basām kājām (lētās gumijas iešļūcenes ilgi nekalpo)2 km doties atpakaļ pa grants ceļu un paciest dažu cilvēku skatienus, kuri jau tik agrā stundā ir nomodā, sāku domāt par pasauli kā tādu. Cik tā tomēr maziņa, un cik tomēr mēs, cilvēki, esam viens otram līdzīgi un reizē tik ļoti atšķirīgi! Kāds nesen otrā pasaules malā bija vērojis saulrietu un es te sēžu un skatos jau saullēktu. Mēs ikdienu veramies vienā un tajā pašā saulē, vienā un tajā pašā mēnesī un vienās uz tajās pašās debesīs, katrs domādams vai nedomādams kaut ko savu. Un cik jokaini vērot, šo pasaules malu, kurā ir iestājies rīts, kā viss atmostas, kad neesi gulējis visu nakti un miegs ne prātā. Un ziniet, putnu rīta dziesmas, viena no jaukākajām skaņām uz sīš pasaules.
Tā es sagaidīju jūliju. Ar ballīti, ar domām, ar saullēktu un ar atvadām, protams. Ar atvadām trešai daļai vasaras.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru