Laiks rit pārāk staruji. Vai ne? Katra nākamā diena aizrit ātrāk un ātrāk. Un tomēr, neraugoties uz "jaukajiem" laikapstākļiem un manu "jauko" garastāvokli, es sajūtu slēptu prieku par gaidāmajiem svētkiem.
Man sāp galva. Pašlaik man ir sarkanas acis, sāpoša galva, uz galda stāv konfekšu papīru kaudze un skan nejaukas dziesmas playlistē.
Bet es nesūdzos. Man ir patiess prieks, ka šodien vismaz varu izbaudīt vienatni. Pilnīgu vienatni visu dienu. Sen tā nav bijis.
Un es te tā sāku prātot, vai mēs varam novērtēt to, kas mums ir dots? Vai mēs varam uzdot sev jautājumu - vai es esmu laimīgs? - un droši pateikt JĀ?
Es nevarētu.
"Līdzjūtība - tas ir slēpts prieks, par to, ka tas nav noticis ar mums."
Šo rindiņu es izlasīju kādā sen lasītā grāmatā un es neatceros ne tās autoru, ne grāmatas nosaukumu, i ne kad es to lasīju, bet man tas tikko uzpeldēja prātā. Un es nezinu vai piekrist vai nepiekrist.
Es labāk beigšu prātot, bet sākšu darīt kaut ko noderīgu. Lai jums jauka šī diena un jā, priecīgas Lieldienas!
Maza piebilde. Un varbūt tomēr es esmu laimīga. Man ir dota dzīve, kas tikai tā pa īstam man vēl priekšā. Ir citi, kuri šodien un arī turpmākās dienas neredzēs vairs dienas gaismu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru