Skatos kalendārā un rodas pēkšņa atklāsme - man taču jau parīt izlaidums. Es to jau zināju(smieklīgi, ne? ) ,bet vienalga, tas mani šokēja. Jūtos kā truls un aprobežots cilvēks, kas beidzot ir attaisījis acis un paskatījies, kas notiek arī apkārt. Kā dzeguze, kas beidzot izbāzusi galvu no sava būra.Laikam tieši tā es arī jūtos.
Eksāmeni nolikti "gandrīz labi" un tas man riebjas. Vienkkārši nesaprotu, kas man vainas. Un vainas ir, daudz. Mani nesaista ne grāmats ne filmas pēdējā laikā, bet seriāli ir panākuši savu, esmu atkarīga. Nolēmu arī mainīt blogu uz gaišākām krāsām, jo melnais pēkšņi man likās pārāk tumšs, pārāk pārāk drūms priekš pussaulainās vasaras(sarkanās saulesbrilles jorpojām stāv nevajadzīgas plauktā). Lasu, ka citiem it labi, dzīvojas pa ārzemēm vai pa dienām guļ, jo naktī noballējušies, vai vienkārši tā pat noguļ dienu, jo jūtas noguruši. Ja agrāk man likās ka 8 stundas miega ir svētlaime, tad tagad man pat nepietiek ar 10 stundām. Kas notiek? Vasara visu maina. Dēļ vasaras naktī vairs nespīd manas zvaigznes istabā un naktīs ir neiespējami gulēt, jo ir pārāk gaišs. Man atliek naktīs tik paskatīties mazliet pa labi un es jau pa logu redzu, ka sārtojas debesis gaidīdamas sauli. Un ir labi dzīvot pie jūras. Man vienmēr ir kur iet, kaut vai lai skatītos saullēktu. Vo, drīzumā arī iešu un skatīšos, kad nākamreiz vajās bezmiegs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru