sestdiena, 2010. gada 27. marts

Sarkanie baloni.


Līst. Ārā ir silts un ārā līst un man tas patīk. Sajūtā kā īstā pavasarī.
Šodien galva galīgi nestrādā. Ak, šīs sestdienas. Garlaicīgās sestdienas.
Zinat, kas nav jauki? Pastaiga mežā pēc deviņiem naktī, kur galvenā sarunas tēma ir viss pārdabiskais un tavi murgi. Tas nav jauki, bet man patīk jebkuras sarunas ar maniem draugiem.
Šodien ēdu apelsīnus. Apēdu vienu, tad otru un trešo un tagad man uz galda ir oranžs miziņu kalns, kuru drīz izmetīšu miskastē.
Prieks par draugiem tusētājiem, kuriem šodien pohas.Prieks par draugiem, kas dodas uz Zviedriju un Franciju un uz vēl kaut kurieni. Žēl, ka es netiku, bet tāda nu ir dzīve.
Daži saka, ka es esmu pilnīgi pārvērtusies un kļuvusi ļauna. Man vienalga.
Āā, un man tā patīk mēteļi!
Tas ir laikam viss, ko spēju šobrīd uzrakstīt. Galīgs bezsakars. Un šobrīd man riebjas tie sarkanie baloni! Kaut viņi nozustu no mana skatupunkta. Skaties kur gribi, viņi ir visur.
Es gribu nodziedāt saulei dziesmu, pateikt tai čau, saulīt,pārādies!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru