Liekas, ka pagājusi vesela mūžība zibens ātrumā. Reizē tik lēni un un tomēr tik ātri. Tik karsti un vēsi. Nekas neiet kopā, bet tomēr viss iet kopā. Kaut varētu izdzīvot vēlreiz brīžus no visa. Aizvērt acis, un atrasties Mežaparka estrādes pašā augšā, dziedāt ar puišiem un vērot skaisto skatu, skaisto kuģi, dejojošus cilvēkus, gaismas. Aizvērt acis un atkal gulēt uz Rodžera, kuru patiesībā sauc Džordž. Atkal spēlēt kārtis trijos naktī Dainas pagalmā, stāstīt spoku stāstus un izdzirdēt baznīcas zvanus. Dejot dzelzceļa stacijā un ārdīties. Un pēdējās divas dienas bija punkts uz i manai skaistajai vasarai. Trakas dejas un pastaigas nakts vidū, iegūti jauni draugi, jumpravieši. Es mīlu to pilsētu, mīlu dzīvi un mīlu vasaru. Pasaule ir maza, bet manis vēl pietiks diviem pavasariem. Ja nē, tad vismaz vienam noteikti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru