Tas krājas un krājas, līdz tu plīsti un beidzot izliec sevi, savu pārpildījumu. Jebkur, jebkad. Tas tā notiek.
Es nevaru sagaidīt, kad es plīsīšu. Teju teju. Un manas slāpes pēc intelekta un mākslas pieaug ar vien vairāk. Apmeklēju koncertus, izrādes, bet apmierinājuma nav. Gribēšu laikam mūžīgi vēl un vēl. Varbūt kaut kā ar to var tikt galā? Un kā var tikt galā ar karuseli, kad vienmēr moka nakts stundās?
Mērfija likumi it īpaši tagad ir manāmi. Manāmi vai nemanāmi, es novirzos no savas nesen iemītās takas, bet es ceru, ka tās ir tikai iedomas, tādas pašas, kad lūdzos, lai beidzot kāds izslēdz to briesmīgo noti, kas skan visapkārt, visbiežāk jau la vai mi, bet tas ir tikai manā galvā, kā izrādās.
Tā laikam notiek pēc īpaši smagām darbadienām. Pēc smagām nedēļām pēc kārtas. Bet ne viss ir smags. Aizvadīti vārda svētki, Elīnas. Pa smuko, jauko, pa mīļo un pa jautro. Aizvadītas iesvētības, piedzīvojumiem pilni vakari, smagi rīti, jaukas pasēdēšanas. Vienlīdzība pastāv, bet tas nepadara dzīvi vieglāku. Diemžēl.
Atpūties, un apmeklē vairāk koncertus, un raksti...
AtbildētDzēst