Vai dzirdēji šeit rudens lapu čaboņu? Droši vien nē, es arī nē.
Tas atkal notiek, mīļie. Pazūd un atkal atgriežas. Un arī tas. Pazūd un atkal atgriežas. Kāpēc? Es cīnos, es ceru, es ļoti, ļoti gribu, bet tās lietas vienmēr atkal atgriezīsies. Un mani neliek mierā šis kāpēc. Un es ciešu. Fiziski, garīgi.
Pacietības mērs ir pilns, un tas arī viss. Es esmu īpaša leģenda, kāda uzrodas tikai reizi gadsimtā vai arī dabas kļūda, tā šodien cilvēki izsakās par mani. Patiesībā tas ir tik bēdīgi. Bēdīgi un nožēlojami.
Bez tā, protams, dzīve iet uz priekšu. Tik daudz jaunu cilvēku ir iepazīts, tik daudz jau izdarīts. Tik daudz gaišu lietu, tik daudz satuvināšanās, smieklu, mākslas un mūzikas, mīļu sarunu. Tik daudz tā visa rudenī, skaistā rudenī ar dubļiem un peļķēm, krāsainām lapām un slapjām kājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru