Kaut es varētu palūkoties savā dzīvē pēc desmit gadiem, tikai bišķīt! Ak, kā es to vēlētos! Ik pa brīdim piemeklē jautājumi un es vairs atkal neko nezinu. Vai tam vispār ir jēga, vai tas ir tas ceļš. Kārtējā neziņa un apmulsums.
Prāta apmulsums uztraukumā. Tikai pēc tā visa tu saproti, ka neko nesaproti, nevari neko izskaidrot. Prāts izslēdzas un nepareizi strādā tikai ķermenis un pie tā esi vienīgi tu pats, bet es sev apsolīju, ka tā vairs nebūs. Tā nedrīkst notikt.
Es ticu, ka reiz man izdosies pārvarēt sevi, ticu, ka uz maniem jautājumiem atbildes atnāks pašas. Tā vienkārši ir jābūt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru