It kā mazliet bail, un tomēr nē. Viss ir pilnīgā tintes melnumā, bet es ļauju savām kājām atrast mājupceļu. Te pilnmēness parādās kā labākais draugs, un apspīdina manu ceļu kā prožektors skatuvi. Silueti iegūst baismākas ēnas, bet es turpinu. Vējš mani balsta, vada un pavada, ar noslēpumainiem čukstiem un aplausiem kokos.. Te pēkšņi iedzeļ vientulības sajūta, te pēkšņi vairs ne. It kā man nepieder nekā, un tomēr pieder viss..
Nu re, kāds ir atsācis rakstīt (:
AtbildētDzēstČau, čau! Jā, centīšos. Un centīšos arī sākt aktīvi lasīt :)
Dzēst