viegli

Tumsa ir tik skaista. Tikai tumsa, es un tu, klusums, vārnas kokos un daži kaķi sētās. Mēs pazūdam, mūs aprij tā un glabā to noslēpumu. Čuksti un dziesmas paliek gaisā, tā viegli..

domu viesulis

Kaut es varētu palūkoties savā dzīvē pēc desmit gadiem, tikai bišķīt! Ak, kā es to vēlētos! Ik pa brīdim piemeklē jautājumi un es vairs atkal neko nezinu. Vai tam vispār ir jēga, vai tas ir tas ceļš. Kārtējā neziņa un apmulsums.
Prāta apmulsums uztraukumā. Tikai pēc tā visa tu saproti, ka neko nesaproti, nevari neko izskaidrot. Prāts izslēdzas un nepareizi strādā tikai ķermenis un pie tā esi vienīgi tu pats, bet es sev apsolīju, ka tā vairs nebūs. Tā nedrīkst notikt.
Es ticu, ka reiz man izdosies pārvarēt sevi, ticu, ka uz maniem jautājumiem atbildes atnāks pašas. Tā vienkārši ir jābūt.

Apmaldīties miglā un pazust. Nejust un nedomāt.Vienkārši būt, eksistēt. Dziļi ieelpot un izelpot. Neko vairāk. Vēlos nokrist kā pēdējā rudens lapa. Tā skaisti, vējā virpuļojot. Neko vairāk.

Važu ieskauts,
Laimes pamests,
Tu cieties, tu ceri
Uz eņģeli balto.

Sapņot ir skaisti,
Pamosties – smagi.
Apzināties, tas ir nežēlīgi,
Aizmirst – neiespējami.

Var turpināt cerēt,
Citu iespēju nav.
Var mēģināt aizbēgt –
Uz neatgriešanos.

Tukšuma sagrauts,
Sāpju uzvarēts,
Tu ceri uz brīnumu,
Uz eņģeli balto.

Brīnumi nenotiek.
Eņģeli neeksistē.
Var vienīgi aizbēgt
Uz neatgriešanos..

arī tā

Tas krājas un krājas, līdz tu plīsti un beidzot izliec sevi, savu pārpildījumu. Jebkur, jebkad. Tas tā notiek.
Es nevaru sagaidīt, kad es plīsīšu. Teju teju. Un manas slāpes pēc intelekta un mākslas pieaug ar vien vairāk. Apmeklēju koncertus, izrādes, bet apmierinājuma nav. Gribēšu laikam mūžīgi vēl un vēl. Varbūt kaut kā ar to var tikt galā? Un kā var tikt galā ar karuseli, kad vienmēr moka nakts stundās?
Mērfija likumi it īpaši tagad ir manāmi. Manāmi vai nemanāmi, es novirzos no savas nesen iemītās takas, bet es ceru, ka tās ir tikai iedomas, tādas pašas, kad lūdzos, lai beidzot kāds izslēdz to briesmīgo noti, kas skan visapkārt, visbiežāk jau la vai mi, bet tas ir tikai manā galvā, kā izrādās.
Tā laikam notiek pēc īpaši smagām darbadienām. Pēc smagām nedēļām pēc kārtas. Bet ne viss ir smags. Aizvadīti vārda svētki, Elīnas. Pa smuko, jauko, pa mīļo un pa jautro. Aizvadītas iesvētības, piedzīvojumiem pilni vakari, smagi rīti, jaukas pasēdēšanas. Vienlīdzība pastāv, bet tas nepadara dzīvi vieglāku. Diemžēl.

vārnas pelēkajās debesīs

Šodienas atziņa - taisnības šajā pasaulē nav un nekad nebūs. Daži nesamaksā par lietām ko nodara, bet citi samaksā par neparko. Liktenis ir nežēlīgs. Jāmācās no dotā citrona uztaisīt limonādi!

šoreiz bez virsraksta

Paņēmu šodien brīvdienu. Un kas par rītu! Pamostos ar saules stariem sejā. Klavieres, klavieres. Pastaiga uz veikalu pakaļ cigaretēm. Putni vītero, koki krāšņumā un saules apspīdēti ir tik skaisti. Tāds miers visapkārt un rudens skaistums. Dzeru kafiju uz palodzes sēdēdama un man vairāk neko arī nevajag. Varbūt tomēr arī vajag gan. Veiksmi gammu ieskaitē. Grūdienu, lai beidzot sāktu kaut ko darīt arī skaņas skolā. Patiesību no skolotājiem. Laikam tikai to man vēl vajag, bet tagad man jātrennējas gammās un tikai gammās.

pakpakpak

Vai dzirdēji šeit rudens lapu čaboņu? Droši vien nē, es arī nē.
Tas atkal notiek, mīļie. Pazūd un atkal atgriežas. Un arī tas. Pazūd un atkal atgriežas. Kāpēc? Es cīnos, es ceru, es ļoti, ļoti gribu, bet tās lietas vienmēr atkal atgriezīsies. Un mani neliek mierā šis kāpēc. Un es ciešu. Fiziski, garīgi.
Pacietības mērs ir pilns, un tas arī viss. Es esmu īpaša leģenda, kāda uzrodas tikai reizi gadsimtā vai arī dabas kļūda, tā šodien cilvēki izsakās par mani. Patiesībā tas ir tik bēdīgi. Bēdīgi un nožēlojami.
Bez tā, protams, dzīve iet uz priekšu. Tik daudz jaunu cilvēku ir iepazīts, tik daudz jau izdarīts. Tik daudz gaišu lietu, tik daudz satuvināšanās, smieklu, mākslas un mūzikas, mīļu sarunu. Tik daudz tā visa rudenī, skaistā rudenī ar dubļiem un peļķēm, krāsainām lapām un slapjām kājām.

solījums sev

Tā pati vieta, gandrīz tas pats mirklis, tās pašas brīnišķīgās sajūtas, tikai realitātes apziņa atsauc mani atpakaļ. Uz mirkli jūtos tik brīva, tik sasodīti brīva, bet nē, laiks iet, tas mirklis ir pagājis un esmu rudenī. Skaistā rudenī, ar jauniem un svarīgiem pienākumiem. Nedrīkstu atkal krist uz leju, ja jau esmu tikusi tik tālu. Saņemamies. Saņemies, Elīn!

71

Mutē vasaras garša. Šampanietis un kaut kas vēl, kaut kas tik garšīgs, ka tā vienīgi varētu būt vasaras garša. Skatos uz Salvadoru Dalī un priecājos, priecājos par Salvadoru Dalī un arī tāpat. Tāpat. Vispār ne jau tāpat. Par Jums es priecājos. Un par dzīvi priecājos. Baudu mākslu, mirkļus un visādus sīkumus. Es jūs visus ļoti mīlu, paldies. Svētki turpinās.

full moon

Gulējām šūpuļtīklā nakts vidū, mūs kāds šūpoja no malas, bija tik labi un skaisti, domās rosījās visādas atziņas par pasauli, bet es tikai rādīju viņai zvaigznājus. Augšā greizie rati, pa labi greizie rati un pa kreisi arī. Ilgi palikt nevarēja, aukstums lika mums drebēt, tāpēc nācās skriet atpakaļ nenormālajā karstumā. Un tad atkal maldīšanās zvaigznēs. Satraucos par zibeni, kas izrādijās fotoaparāta zibspuldze, un te nu ir apgrieztais blondīnes joks, par ko visi smējās. Zagu šokolādes no Pētera, viņš man stāstīja interesantas lietas, bet es to visu par nelaimi jau zināju. Dziedājām vannā un visur citur, bet gulēt gājām, kad radio sveicināja laburītu un gaiļi atkal dziedāja un dziedāja.
Pagulēju mazāk kā stundu, bet jutos lieliski. Multfilmas, visa tīrīšana, šūpošanās. Jauki pagulēju skaņas skolā pa dienu, vakarā vairs neizturēju un puņķojos par sāpīgu lietu, bet šodien spārdīju mušmires un mācījos dzejoli mežā.
Nekam nav spēka, vieni kreņķi un liels, liels nogurums. Gribas tikai klausīties skumju, drūmu mūziku un parunāties ar kādu, kamols kaklā. Viss tikai sākas, kā par nelaimi. Tikai sākas.

what do you say?

Mani smīdina debīli jautājumi, kaitina un kaitina tie cilvēki. Gravitācija mani pievelk šovakar pie Zemes spēcīgāk nekā citas reizes. Gribas smieties un dejot, ko es jau darīju. Gribas atslēgties pagultē, ko es darīšu. Viss tikai turpinās. Nekam nav beigas. Ir tikai pauzes, īsākas vai garākas. Jautrībā ļauni smiekli vien. Mēs esam labi. Mēs esam skaisti. Lūdzu, neskaties uz mani tā. Šurpu un turpu, zvana un zvana. Un tu esi super. Jājājā. Un tas nav smieklīgi. Nekas nav smieklīgs.

loca people

Liekas, ka pagājusi vesela mūžība zibens ātrumā. Reizē tik lēni un un tomēr tik ātri. Tik karsti un vēsi. Nekas neiet kopā, bet tomēr viss iet kopā. Kaut varētu izdzīvot vēlreiz brīžus no visa. Aizvērt acis, un atrasties Mežaparka estrādes pašā augšā, dziedāt ar puišiem un vērot skaisto skatu, skaisto kuģi, dejojošus cilvēkus, gaismas. Aizvērt acis un atkal gulēt uz Rodžera, kuru patiesībā sauc Džordž. Atkal spēlēt kārtis trijos naktī Dainas pagalmā, stāstīt spoku stāstus un izdzirdēt baznīcas zvanus. Dejot dzelzceļa stacijā un ārdīties. Un pēdējās divas dienas bija punkts uz i manai skaistajai vasarai. Trakas dejas un pastaigas nakts vidū, iegūti jauni draugi, jumpravieši. Es mīlu to pilsētu, mīlu dzīvi un mīlu vasaru. Pasaule ir maza, bet manis vēl pietiks diviem pavasariem. Ja nē, tad vismaz vienam noteikti.

ar smaidu

Mēs dziedājām un smējāmies, vērojām zvaigznes, spēlējām spēles un lēkājām kā mazi bērni pa batutu. Rakām kartupeļus un kopīgi gatavojām, dalījāmies savos stāstos, cienājām viens otru ar visu ko vien otra sirds kāroja, gulējām siena šķūnī un klausījāmies, kā gaiļi dzied rīta dziesmu, kamēr tikai mēģinājām iemigt. Ar alu pie rokas spriedām par pasauli, dejojām cauru nakti, peldējāmies, fotogrāfējām govis un atkal dziedājām. Pēc visa šī gulējām veselas divas dienas, nelietojami un bezspēcīgi, bet uzlādēti ar pozitīvisma lādiņu. Vakaros joprojām silda sirdi koris, dienas piepilda jauni piedzīvojumi, kā braukšana ekspedīcijā uz purvu, ābolu zagšana, maldīšanās mežā, izlīšana un izlīšana. Ak, cik raibi paiet tās dienas. Ar smaidu, tikai vienīgi ar smaidu.

Un mīļie, tiekamies rīt, Rīgas 810. lielkoncertā! Būs lieliski!

kazas manā ielā blēj

Baltas un melnas, pati neticēju. Varbūt tā nemaz nav, bet kaut kas tur galu galā ir. Pati neesmu īsti skaidrībā, bet mana iztēle tā nav. Es ceru. Spogulī pretī raugās cits cilvēks man. Spļauj asinis cits cilvēks. Kāds cits caur mani sācis rakstīt dzejoļus un muzicē. Paliek bail, vienmēr divos naktī. Un atkal tās kazas blēj tai stundā. Piedzērušies pusaudži klaigā un smej. Es ceru, ka vienīgi mana iztēle tā ir. Ļoti ceru.

i'm good, i'm gone

Gulēju koku ēnā, svešu kaķu skatienu pavadīta un klausījos kaimiņu sarunās. Viss liekas tik muļķīgi, itin viss, bet mīlestība uz kafiju tikai aug un aug vien. Patiesībā, esmu tik nogurusi no visa. Nogurusi no krāsainajām un raibajām vasaras dienām, ballītēm, uzdrīkstēšanās, grāmatām, nekaunības, darīšanas, mūzikas, interneta, rakstīšanas un pat no draugiem. Smieklīgi - sapņoju par apūtu no atpūtas, bet es sev piedodu. Ceru, piedosiet arī jūs. Noklausies mierīgākam prātam šo, ar to es arī atvados.

clap your hands

Aizaizaizaizaizvakara drūmajā rītā, kad nebija gulēta ne stundiņa iepriekšējā naktī, stāvēdama pieturā zem lietusarga, jo šausmīgi gāza lietus, es sapratu vienu lietu un nebeidzu smaidīt vēl ilgi par to. Es esmu laimīga, tā vienkārši un galīgi.

viņi to labāk par normāliem māk, viņiem tas iznāk daudz patiesāk..

Ķer kaifu, elpojot vasaras gaisu, kad saule jau ir norietējusi, jo tas ir galīgi forši, jā. Forši ir sajust jau svētkus mēģinājumos, kur ir tik daudz smiekli, mākslīgas asaras, fantāzijas par tualetēm un neatgriešanos, šad tad kāpšana pa logu ārā un iekšā, un vēl arī tāda lieta kā sapņošana par rāpošanu prom un gulēšanu. Un nav forši stopēt gandrīz veselu stundu mašīnas bez panākumiem, teikt patiesību, kuru uzskata par meliem, būt pilnam ar naivām cerībām. Un tie kretīni dejo un dejo manā galvā vēl šodien, un vēl tik daudz kas cits! Ārprāts, es to jau zināju. Vienkārši zināju. Man jāiet uz raganu skolu kļūt par gaišreģi, bet tas nav īsti svarīgi. Galvenais, esam labā omā, mīlam dzīvi, dejojam un dziedam mežos un uz ielām, pie jūras un arī korī, jā. Arī lietū, lai līst!

kad uznākuši zilie

lemon juice

Uz otru pusi. Uz Austrumiem. Tur, kur priekšā stikli. Kur saules gaisma redzama labajā acs kaktiņā cauru nakti. Kur zvaigznes vienmēr spīguļo. Tur, kur vienmēr manas domas virpuļo, tā nemierīgi kā dēles.
Un vējš. Vējš nemiera nesējs, gaužām bieži. Tas atpūš pie manis tālus čukstus un sarunas, suņu rejas, kaimiņu raudas un slēptu soļu skaņas. Atpūš brīžiem vēsmu, bet ar to nekad nepietiek. Mūžam tā, ka nepietiek vai arī - pārāk daudz priekš pietikšanas. Un kas par daudz, tas par skādi, ko visi mēs ļoti labi zinam, jo tas tā arī ir.
Tā ir uz tiem Austriem. Ērti, nemierīgi, ar melniem burtiem uz baltām lapām, ar mūzikas skaņām. Austrumi, kas tagad uz otru pusi. Noslēpumaini un vilinoši. Lai šonakt galvenā loma paliek vējam, es atvados klusumā.

vīri melnā

Beidzot mazliet atelpas un miera, kam visam cauri vijas harmoniska putnu čivināšana zāles pļāvēja skaņās. Dzīvojos pa pludmalēm un pa ezeriem, atpūšos ar draugiem, vakaros jauki paciedam ar kori, pēc kura seko jaukas pastaigas un sarunas. Esmu paspējusi ar riteni nobraukt jau lielus gabalus, paspējusi arī iztrakoties, smagi piedzerties un lāpīties. Paspējusi piedalīties koncertos, pēc kuriem vēl tagad gribas dungot skaistās dziesmas, paspējusi nosauļoties, izlasīt grāmatas un izpīpēt daudz cigaretes katrā dienā. Jau tagad esmu sajūsmā par šādu vasaru. Lai arī jums, mīļie, aizrit jaukas dienas. Uzmanamies no saules apdegumiem un baudām dzīvi!

i feel good, we feel good

Tik stipras pārliecības man nekad nav bijis kā tagad, kad zinu - tūlīt, tūlīt būs. Lai gan prātā uzpeld arī tāds "un ja nu nebūs?" Nē, BŪS. Kas? Tas lai paliek mans noslēpums.
Viss ir tik mulsinošs, kā, piemēram, mans garastāvoklis. Vienā mirklī gribas no laimes dejot un spiegt, otrā - sēdēt kādā kaktā un justies kā grauztam. Mulsinoši ir komplimenti, saucieni un veltītā uzmanība. Pagulte? "Grīda, atveries!" Brilles? Mulsinoši, ka sākusies jau vasara. Mani gaida jau velosipēds ar naidīgām acīm, karstums un labi pavadīts brīvais laiks. Pilnīgi neticami.. pa kuru laiku? Lūdzu, iepļaukājiet mani, līdz noticēšu, ka esmu vasarā.

beigas nav tālu

mēģinu atgūt līdzsvaru un mieru. ar atbilstošu mūziku tas izdodas pat viegli, ja vien vēl negribētos pēkšņi raudāt, tā vienkārši - par daudz ko. pēc 2,5 h ir harmonijas eksāmens. es nesteidzos. man pēkšni viss vienalga. ne silts, ne auksts, ne slapjš, ne sauss.
ai, ejiet jūs visi...bet ejiet ar veiksmi!

lights will got you home

Acis pusmiglā tītas un viss ir smags. Smagi šajā ķermenī, it īpaši smagas ir kājas, rokas un plaksti. Daudziem domājams, ka jūkam prātā, bet it kā jau nē, lai gan pat ļoti jā. Man domājams, ka drīzumā nomiršu veselas divas reizes, bet zinu, ka kaut kā visam tikšu pāri, un beigu beigās būs labi. Bet es gribu jau beigas, nevis šo brīdi. Gribu, lai pazūd bezrūpība un slinkums, kas arī noteikti pazudīs, tikai tad būs jau par vēlu. Gribu šiem vējiem līdzi, kas man tā atgādina savādā veidā Poliju. Atkal būt prom, smēķēt cik uziet un smiet par visu, par ko vien būtu jēga vai nejēga smiet. Vienalga. Alkstu brīvību, jā brīvību. Veiksmi, tā mazlietiņ vai pat ļoti daudz. Aizmirstam naivas cerības un gatavojamies Mērfija likumiem, jo man bieži ir taisnība, un tiem arī. Un atvainojiet mani, domu spēku kā neizdodas, tā neizdodas pielietot. Tikai plikas un naivas cerības vien manā galvā, fuj.

Ššššš..

Kā eņģeļu spārnu vēdas, kā kliba vecīša centieni tikt līdz ceļa galam negaisa laikā, kā sitieni un piesitieni, kā skaista melodija, kas prasa asaras. Kā mīlēt abus, kad atļauts tikai vienu. Tā, gluži tā.

home, sweet home

Jā, jau sen esmu atpakaļ. Atpakaļ pa kalniem un pa lejām. Vairāk jau pa lejām, bet kalna virsotnē arī sanācis būt, un sajūtas ir jaukas, ļoti. Neesmu zaudējusi literatūrā labāko domrakstu rakstītājas statusu, nejauši šodien koncertā no ansambļa dziesmas sanāca kā mana solo dziesma ar kokles pavadījumu, kabatas ir pilnas ar konfektēm un šokolādēm un miera līdzeklis man arī ir, lai gan uztraukums un stress ir jūtamāks un top viens liels kamols. Nelaimīgā pēcharmonijas seja ir pazudusi un nenāks atpakaļ vismaz nedēļu. Tagad tikai viens liels nogurums. Un smaids.
Ne spēka, ne gribēšanas vairs. Ak, tas slinkums. Ak, tas pavasaris. Ak, aukstās zupas! Čabina lietutiņš... Laika atlicis tik maz. Sāp, bet vēl ne pa īstam. Vēl tikai sāpēs. Ak.

Runaway

Pēc 12 stundām es braukšu uz Somiju. Maz pamazām parādas dzīvesprieks un gribēšana. Gribēšana braukt, nevis krāmēt somas un citas lietas. Man vēl jāpaspēj pleijerī salādēt kaudzi klasiskās mūzikas skaņdarbu, jāsakārto dzīvoklis, jāiemācās spēlēt tēmas mūzikas literatūrā, jānoskatās Vējiem līdzi un jājūt līdzi hokeja spēlē. Jāuzlādē baterijas fotoaparātam un vēl jātiek galā ar tādu lietu kā ēdiens, aiai. Lai jauka Jums šī svētku diena, lai mums uzvara pret dāņiem, lai skan Swimming in the flood by Passion Pit.

no cookies

Ieslodzīta četrās sienās. Maģiski sapņi, maģiskas naktis, maģiski vārdi un domas šajās četrās sienās notiek un skrien, bet laidiet mani laukā. Es gribu uz harmonijas stundu. Es negribu uz Somiju. Es gribu būt vesela. Brīva. Brīva no visa. Brīva no šīm četrām sienām.

tēju?

Jo vecāks kļūsti, jo grūtāk atrast jaunus, īstus draugus, bet, protams, gadās atrast, jā. Uzticība? Ar to ir sarežģītāk. Un jo vēlāk tā draudzība sākas, jo varbūt ātrāk tā beidzas, vai otrādāk. Es nezinu. Es tikai gribu iespert pavasarim zem jostasvietas. Nu par ko man tas? Kāpēc? Vienmēr tā. Ja tā turpināsies, es tiešām atstiepšu kājas, bet vēl ir par agru. Vēl pasaule mani nepazīst.

Up

Smiekli izkūp gaisā, un pirkstu galos caurvējš plosās. Cilvēkiem galvas ir noliektas, bet tā ir bijis vienmēr un būs. Svaigas lietus lāses leoparda rakstus veido uz palodzes, bet tas nav uz mūžiem. Nekas nav uz mūžiem.
Tējas garaiņi jaucas ar dvašām, jaucas, lai atrastu kādu mirdzumu. Atrod arī, bet tie izmirdz un meklēt nākas jaunus.
Ausīs dvēseliska melodija skan. Tā allaž aizbēg, bet jāgaida, jo atkal atnāks pie mums. Vienmēr. Nešaubies.
Stīgas plīst. Visas stīgas reiz plīst, tikai ne zelta. Uz viņas ir grūti spēlēt, bet toties mūžīgi. Un visa apakšā ir ritms. Dzīves rītms, kas neizzūd.

Mīnus minūte

Šad un tad nāk tumšais vilnis, kas nogāž no kājām. Tu esi tajā melnumā, tev ir nelabi. Tu aizmirsti tās šausmas un bēdz uz gaismu. Gaismā tu nemaz nedomā skatīties atpakaļ, no kurienes tu esi bēdzis un kas tev gāzies pāri, jo tu zini, ka tā bija realitāte. Būs nākamais vilnis un aiznākamais, bet tie veidojas lēni un pārsteidz pēkšņi. Lūdzu nē. Labāk smejamies par nāvīgi garlaicīgajiem, nūģīgajiem matemātiķu un fiziku jociņiem, guļam stundās un filozofējam pie pudeles.
Man neinteresē rezultāti un kļūdas, bet gan rozā krusti debesīs un sarunas starp divām vārnām zebrainajā kokā, kuru es, protams, nesaprotu, jo neesmu vārna, bet sapņošana ir jauka lieta. Uz jumta aizvējā, draudzīgi ar kaijām sauļot matus, smieties par nesmieklīgām lietām ar šokolādi kabatā, uzskaitīt personības, kas dzimušas ap šo laiku un baudīt austiņu dziedāto dziesmu tieši ausīs 'hello sunshine' ir pa visam jauki. Tagad tikai jāatkārto šīs pasaules likumi un jāizguļās.

kā rudzu salmi ar divām vārpām

-Viss. Ejam gulēt!
-Es nevaru. Viss griežas.. [seko smiekli ]
-Nu lūdzu aizveries.
-Bet es nevaru. Karuselis! Āāā!
-Satver galvu rokās, atspied pieri pret sienu, varbūt apstāsies tas karuselis, tikai beidz runāt.
-Jā, jau jā. Tev neliekas viss jocīgs? Tākā peld un mirgo?
-Es aizlīmēšu tev muti, pārstāj vienreiz.
-Viss ir tik jokaini, vai zini. Nu tā ir. Nu pasaki, kā tev šķiet?!
-Man ir jau galvassāpes no tavas runāšanas..
-Klusums ir garlaicīgs. Es spēju arī dziedāt, bet vispirms tad jāizmazgā zobi. Dvielis nav jau izlidojis pa logu ārā?
-Nē, nav.
-..[smiekli līdz asarām]
-Par ko tu smejies? Guli taču!
-Es nekad nebiju domājusi, ka saulīte un mēnestiņš būs tik smieklīgi.
-..[beidzot arī viņa sāk smieties]

kājas gaisā

Es gribu atpakaļ, kur putni čivināja, zaļoja zālīte, kokos plauka pumpuri un ziedu krūmi ziedēja. Tur bija silti,tur bija īsts pavasars ar siltu, bet spēcīgu vēju, dzeltenām narcisēm, ar sauli un lietu. Tur tu aizmirsi, kas gaida Latvijā, darbu pilnajā ikdienā. Te no visa pavasara ir tikai sniegs, dubļi un aukstums. Nu fuj. Nu ļoti gribu atpakaļ, tiešām. Bet visvairāk par visu es gribu ielīst gultā un nedēļu nekāpt no tās laukā. Ak, varenā čīkstule es.

you don't have to be a bitch, you don't have to be so cool

Nespēju tikt dienām līdzi, nu nespēju. Laika ātrums mani šokē. Kā arī fakts, ka jau klāt ir aprīlis. Man joprojām ir februāra beigas, saņemiet. Viss vienā steigā.. un šis vakars vispār būs ārprāts. Man pazvana un saka - Elīn, tu brauc uz Krakovu. Izbraucam no rīta!
Tātad, atkrīt mēģinājumi pie kora, braucieni uz Rīgu, piedalīšanās pasākumā un visādi citādi darbi, jo Elīna brauks!
Tik daudz kas jāizdara! Es skrienu, skrienu, skrienu..

Man somā dzīvo papīra varde. Kas dzīvo tavā somā?

Nekam nav spēka, viens vienīgs nogurums. Jūrmalā tik pelēks un miglains, bet man patīk. Patīk sēdēt vairākas stundas uz soliņa, vērot putnu kāsis, mācīties harmoniju, uzsmēķēt, dzert kafiju un pētīt cilvēkus. Patīk kāršu spēles, kurās jau var paredzēt zaudētāju - un tā, protams, esmu es. Visā pelēkumā vieni vienīgi smiekli līdz asarām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēks, kas raud dēļ sērām, viņam pirmā asara notecēs pa kreiso aci, bet ja aiz laimes - pa labo, un tā tiešām sasodīti ir! Rokas sāpes atkal atgriežas no klavieru spēlēšanas, bet man lieli prieki, jo es šodien (jā, tikai šodien) redzēju pirmās sniegpulkstenītes! Un Aija mani kārdina ar Krakovu. Un klasiskā mūzika iemidzina. Un man izdega mājā veselas trīs spuldzītes vienas stundas laikā, bet tas nav svarīgi. Lai jums dzeltens aprīlis! Uz atvadām noklausies šo.

F21

Mēs esam inteleģineti jaunieši, radoši un orģināli. Mēs varam, un kā vēl varam. Tāpēc varu arī es. Man tic, ka spēju. No manis gaida, jo citi ir pārliecināti par mani. Man jāpierāda un jāparāda citiem, ko es varu. Es pierādīšu. Es varēšu. Bet es nevaru neko nesaplēst un nevaru noķert mikriņus laicīgi. Klavieres spēlēju tā, ka izklausās pēc vienas vienīgas histērijas. Nevaru joprojām sevi piespiest mācīties fiziku un nevaru domāt līdzi visam. Ja paliek garlaicīgi, tad mana uzmanība ir pievērsta tikai papīram, zīmulim un rokai, ko tā zīmē. Man nav nejausmas, ko manas rokas zīmē. Kaut viņas skaisti rakstītu, jo skaisti zīmēt manas rokas diemžēl neprot. Jau ir tik vēls un tomēr tik agrs. Pietrūkst jau elpas, jo darbu līdz ausīm.. Nopūtas un nopūtas, cik nožēlojami!

Jostu plēst

Kad galva ir gatava eksplodēt zem spilvenu lauka, ja trīs stāvus augstāk kāds nomestu adatu, un kad apmaldos starp koku galotnēm un pazaudēju realitāti, un viss liekas smieklīgi bezjēdzīgi un nomoka būt vai nebūt, un krievu valodā rakstīti pātari pietam liek raudāt, un komati liekas un neliekas, tad uzrodas Viņa, kura smaidīdama ieķeras man elkonī un saka:"Viss būs labi, ejam paēst, es pati pagatavoju!" Viltus soļus dzirdot nākam uz tavu pusi un stutējot ķieģeļu sienu, vai drīzāk ķieģeļu siena stutējot tevi, kas pašlaik ir pilnīgi vienalga, tu atrodi meklētos zvaigznājus un taisi dzirksteles smejoties, kamēr viņa nejauši dedzina filtrus - pat liekas, ka jau ir labi. Un es mēdzu dažreiz teikt labi, kad nav labi, bet es nezinu kāds šoreiz ir labi un nelabi.

Doom

Balti mākoņi joprojām tumsā peld. Tumši acu pāri uz ielas izvaro. Dzeltenās ir uzveikušas violetās. Dejo princis un dejo. Divas čigānietes lāstus dala, bet viņš tikai smēķē un izliekas, ka mūs nepazīst. Dzīve izkūpēja kā dūmi. Saulīte neapspīd tikai tevi. Šī vairs nav viņa. Beidz baidīties no do! Es vairs neesmu es.

teju teju

Palikušas deviņas piektdienas līdz vasarai!
Brīvlaiks iet uz galu, bet es viņu pat īsti nemanīju sākamies. Ar lielu negribēšanu, nepatiku un slinkumu tomēr vakar aizgāju uz koru kopmēģinājumu un bums - pēkšņi viss ir lieliski. Dziesmas paceļ tevi gaisā, slinkums, negribēšana un pat nepatika pazūd un tu staro. Un šodien jau otrā piektdiena pēc kārtas, kurā bija jāuzstājas koncertā un viss izvērtās tik lieliski. Un afterpārtija mūzika, vienkārši mmm, tu nespēj nedejot. Rokenrolam dzīvot mūžīgi, jā.

Un viss šis man tik tiešām vēsta pavasari. Drīz sāksies dzīvošanās pa Rīgu, entie mēģinājumi, superīgi koncerti un cilvēki. Tāds ir mans ilgi gaidītais, mīļotais pavasars!

Viss joprojām ir sūds, bet klusums ir skaists.

Keep it cool

Cik jauki ir dienu sākt ar saules stariem sejā un 3km garu skrējienu jau no agra rīta. Sajūta ir vienkārši fantastiska. Diena tika pavadīta svaigā gaisā, ļoti garā pastaigā šodienas burvīgajā pavasara gaisā. Es varētu kaifot. Es jau kaifoju! Šovakar noklausies Yeah Yeah Yeahs - Maps, US Royalty - Keep it cool,Oranger - Mr. Sandman.

uzdāviniet man baltu šalli, lūdzu

Es dievinu tikko iespiestas grāmatas,to balto lapas košumu, pirmos šķirstienus un , protams - smaržu. Dievinu nevainīgās un vēl neizlasītās grāmatas, grāmatas - kurām īsts lasītājs nav vēl pieskāries. Nejūtu laiku grāmatnīcās, nu tiešām nē. Es varētu kādā padzīvot uz laiciņu. Citi laikam būtu laimīgi par šādu ziņu. Pērku jaunas, vecas zūd. Es tiešām sāku ticēt, ka grāmatām un citām lietām ir kājas, un viņas ar laiku aizkrien, mūs pamezdamas. Vārdnīcas, ekonomikas un ģeogrāfijas grāmatas, enciklopēdijas, romāni, dzejoļu krājumi, brūna šalle, puķaina šalle, simtiem rakstām piederumu un neskaitāmi daudz auskaru. Un vēl! Tas viss ir aizbēdzis no manis pēdējā mēneša laikā. Varu derēt, ka aizbēgušas dēļ bailēm par manu nejaušo saplēšanu. Es mazliet par to spētu piedot,... jo esmu briesmīgs cilvēks. Un neciešu troksni. Es nepatīku maziem bērniem. Un tāpēc man nepatīk dažreiz arī viņi. Jābeidz nūģoties un jāiet dzert.

I am small and the world is big.

Sen, sen atpakaļ mana draudzene reiz man prasīja - kā es spēju lēkāt pa peļķēm? Vai man nav bail?
Es biju mazliet izbrīnīta par tādu jautājumu. Kā var būt bail lēkāt pa peļķēm? Vērot šļakatas un ūdeni zem kurpju zolēm? Nu kā?
-No tā jau īsti nebūtu bail, ja nebūtu atspulgs, kurā varētu iekrist ,- viņa teica.
-Kā iekrist?- es nesapratu.
-Atspulgs nav tikai debesu atspulgs! Atspulgs ir cita pasaule, cita dimensija, kurā mēs varam iekļūt un nekad netikt prom, tikai dēļ lēkāšanas pa peļķēm.
Mazliet apstulbu un noticēju. Pēkšņi man bija bail tuvoties peļķēm un vēl vairāk - redzēt tajās atspulgu. Bet tad es nodomāju Elīn, beidz ticēt visam ko tev saka un piegāju pie peļķes, iekāpu tajā un iegremdēju roku. Mazliet gaidīti un mazliet negaidīti pirksti pieskārās asfalta virsmai. Bailes bija pazudušas un ne tikai man, bet arī draudzenei. Biju saņēmusi drosmi un pārliecinājusi gan sevi, gan viņu par parsto un visiem zināmo patiesību. Toreiz mēs bijām mazas muļķītes.
Bet kā ir tagad? Par draudzeni neko neteikšu, bet par sevi varu teikt, ka joprojām esmu muļķe, tikai jau liela - bez drosmes un ticēšanas sev..
Hokeja spēlē esam uzvarējuši un man prieks jo liels, jo jau sesto reizi esmu uzminējusi pareizi, kad vinnēsim un kad zaudēsim, un mani jau sauc par negluži normālu cilvēku, bet tā tas ir. Tikai ja neskrietu man pakaļ un neuzdotu jautājumus, būtu pavisam labi.
Šodien lepojos ar sevi. Trīs stundas pie klavierēm un divi skaņdarbi jau ir no galvas!
Un vēl kas - šodien manai māsai dzimšanas diena, prozit!

Viņš sēdēja sakrustojis kājas uz vēsās grīdas, smēķēja cigareti, ik pa laikam iemalkodams vīnu no savas ,nu jau pustukšās, glāzes un lūkojās Melānijā. Viņa, mazliet apreibusi, lūkojās viņam pretim. Viņa grima domās. Joprojām Melāniju nelika mierā tas, ka viņa nekad neizpratīs, cik ļoti viņa sirds ir izplosīta, cik ļoti viņš ir cietis un joprojām nesaprot, ko viņš atradis viņā un kā viņa ir atļāvusies kārtējo vakaru ar viņu sēdēt savas mājas bēniņos un piedzerties.
- Ir jau divi naktī, Kriss. – viņa ieteicās. Tas vairāk bija kā pliks fakts, nekā kas cits.
Kriss tikai nodzēsa cigareti pelnu traukā, kas atradās blakus viņam un vīna glāzei, un turpināja vērties viņā. Valdīja patīkams klusums un miers. Aiz loga sisināja sienāži un bija dzirdama jūras šalkoņa. Pagāja minūtes.
- Tu atkal ieslīgsti pārdomās? – Melāniju pētīdams, Kriss sacīja. - Nevajag.. Labāk padejojam, - viņš pierausās gausi kājās, mazliet sagrīļojās, un nostājās viņas priekšā, pasniegdams savu roku.
Aptverdama viņa jautājumu, viņa pasmaidīja un piecēlās.
- Tev es nekad neatteikšu un tu to zini.
- Bez mūzikas manam eņģelim deja būs pa prātam? – Kriss satverdams viņas roku jautāja.
Melānija mazliet nodrebēja par to, kā viņš viņu nodēvēja, bet apstiprinoši pamāja galvu. - Šonakt derēs, jā.
No sākuma abi dejoja valsi. Reibums lika sevi manīt, jo viens otram nejauši kāpa uz kājām. Griezienā Kriss Melāniju tā sagrieza, ka viņai vajadzēja viņā iekrampēties, lai nenokristu un smiedamās, tā arī palika stāvam un lūkojās Krisa acīs.
- Ja tu negribi man salauzt kāju vai vismaz likt manai galvai reibt vēl vairāk, mazliet piebremzējam, labi?
- Ja tu tā vēlies.
Kriss atkabināja Melānijas rokas no sava džempera, aplika sev tās apkārt un cieši, jo cieši apskāva viņu.
- Tas bija tas, ko patiesībā vēlējos, - viņš iečukstēja Melānijai ausī.
Kā atbildi viņa viņu tikai vēl vairāk piespieda sev klāt. Apskāviens sildīja.
Un abi tā stāvēja, izbaudīdami viens otra mierinošo tuvību. Lai gan galvās raisījās katram savas domas un skumjas, viņi bija viens otram - vientuļi un salauzti.

ai nu lai

Esmu gaišreģe, ka prieks. Es jau 2dien teicu, ka Dinamo Rīga zaudēs spēlē un tā bija. Pēc zaudējuma es teicu, ka vinnēsim 4dien un viss būs galā. Tā bija. Piektdien gruzījos par pelēko laiku, bet zināju, ka šodien būs saulains - un tā bija!

Bet bez gaišreģes titula, es esmu vienkārši jukusi. Trīc kājas un rokas, viļņojas sienas un mirguļo grāmatskapis. Kāds manī sēž un sit ar vālītēm pa nervu stīgām. Rakstu sižo darbus, runāju nesaprotamas lietas. Kas man, pie Velna, kaiš!? Un kur lai es dabonu zālītes?

Man jāatslābst. Man jāpiedzeras. Kāds teica, ka man ir mīļš uzvārds! (pirmo reizi mūžā ko tādu dzirdu)

Vajedzētu varbūt paraudāt?

Skatīšos filmu, raudāšu līdz atslēgšos, tikai jācer, kāds izslēgs istabā gaismu.

Un Dieva dēļ, nedzīvojiet tā kā es. Man sāp vēders un sāp galva. Ar mani nav labi..

Vismīļākie Un Vislabākie.

Šodien:
-Man piedāvāja ievākties un dzīvot svešā mājā, lai es kādu uzjautrinātu 24stundas/7 dienas nedēļā, kas sanāk gaužām neapzināti ar to uzjautrināšanu, un varbūt tas pat ir tīri skumīgi.
-Apliecināju vēlreiz sev un pārējiem, ka zīmēt es neprotu.
-Smējos līdz asarām, ka pilnīgi paelpot nevarēju, kas man ļoti bija pietrūcis.
-Apķēpāju katrā stundā savu solu.
-Zīmēju ornamentus savos pierakstos un citu pierakstos. Citu grāmatās un kladēs un burtnīcās.
-Neko nesaplēsu!
-Iebļāvos un vaimanāju kā Terēze.
-Nonācu pie secinājuma, ka 21.klasē ir uzburts nevarpadziedāšanas lāsts.
-Noorganizēju jauku apsveikumu harmonijas skolotājam, kas arī izdevās un viņu iepriecināja.
-Uzrakstīju nesekmīgu fizikas kontroldarbu un ar to pilnībā samierinos.
-Sadzirdēju solfedžo beidzot pareizus intervālus, kas man gaužām nepadodas savādu iemeslu dēļ.
-Vanna un Šekspīrs.
-Priecīga pavasara vēlējumi no manis Jums!

Jāsaka, pirmā pavasara diena aizvadīta lieliski, ja vien spētu vēl noticētu, ka jau klāt ir marts.

If you're waiting for an invitation, You're gonna wait a long time

Joprojām nesapratīšu, kā mani var apmulsināt viens acu skatiens. Ko tas nozīmē? Kāpēc? Tik vilinošs un neizskaidrojams. Tas apbur. Vai tas tāds tiešām ir? Īpašs un savādāks tieši man? Varbūt es pati un mana ilūzija tikai ar mani pašu spēlējas. Gribas pieiet klāt cik tuvu vien viņam var un lūkoties pretī. Stundām ilgi skatīties acīs un varbūt atrast tajās atbildes. Un tad droši vien visu aizmirst un aizbēgt prom. Pavisam un galīgi. Man jau likās, ka biju aizmirsusi. Biju, līdz atkal tās divas acis lūkojās pretī manējām, tas acu skatiens.. Tik vilinošs un neizskaidrojams. Tas apbur. Vai tas tiešām tāds ir?

Ķiršu koks, pilns ar melniem ķiršiem..

Zālē tāds klusums, ka adatu varētu dzirdēt nokrītam. Puskrēsla, tā dedzina acis. Sākas. Skan mūzika. Skaista mūzika. Gaisma it visā - priekā un skumjās. Sekundas, pazīstami gājieni. Neslēpti skatieni, te uz vienu, te uz otru. Tajā iekšā, aizvērtas acis, dažam vaļā mutes. Viens vilnis, sapnis - sapņains un reizē nopietns. Plūst mūzika, plūst, kamēr klāt jau pēdējās skaņas, pēdējā garša. Izskan. Aplausi - gari un neviltoti, atzinīgi un pelnīti. Komentāri, pāris smieklu un atkal viss no jauna..

Pieminēšanas vērts un nevērts.

Es, 2011.gada 23.februārī beidzot atkal dziedāju! Pirmo reizi šogad! Balstiņa ir vesela, jājājā! Pēc 2 mēnešu rūkšanas un čukstēšanas, klepošanas un aizsmagšanas tā ir vesela un pilda savas funkcijas visā krāšņumā. Ar Maijiņu starojām korī, priecājāmies un smējāmies. Esam malači, mums lieliski skan un uz skatēm būsim ūberlabi. Prieks un lepnums. Koris ir mans pozitīvisma lādiņš, kurā visi uz brīdi aizmirstas un koncentrējas tikai dziesmām, līdz jau attopies, ka plkst. ir 21.00 un gaismā attaust, ka rīt arī ir diena - ar saviem pienākumiem un darbiem, un tevi šonakt vēl gaida tāda liela kaudzīte mājasdarbu, un visiem sejā atkal parādas nogurums, kā uz sitiena, bet smaids nezūd vēl ilgi.

Mīlu, kā basi dzied zemās skaņas. Nu tā, ka skudriņas skrien. Mīlu basus.

Dziesmai ir spēks. Sirdī pavasara dvesma.

Vai jūti to gaisā virmojam?

Slow Down

Mans biežais viesis - zīlīte, kas ar knābi vairākas reizes dienā klabina pa loga rūti un pat skatās virsū ar savām dziļi melnajām acīm ir nozudusi, kamēr neaiztikts sēklu trauciņš uz palodzes viņu gaida. Virtuvē ir skaisti uzziedējušas orhidejas, jo īpaši skaistas maigajos saules staros laistīdamās. Mani sveču krājumi ir beigušies un palikusi vien maza, rozā svecīte, kura ir tuvu, tuvu izdegšanai. Mana istaba smaržo pēc vaniļas, jo izlaistīju netīšām smaržas. Atradu aipodu un atklāju, ka lādējamā baltā tārpa gan nav. Manas rokas bildes pie sienas ir mazliet saburzījušās un spītējot man, līp nost. Uz virtuves galda stāv zīmīte no mammas, cik noprotu, divas dienas veca.
Es to nebiju vispār pamanījusi līdz šim. Visu šo un vēl daudz vairāk visādu sīkumu. Viss ir vienā skriešanā. Elīna grib uzsist sev uz pleca par visu padarīto, iegūt atelpu, izbaudīt mirkli. Grib apstāšanās punktu, lai būtu spēka nākamajiem darbiem. Bet tāda nav. Pēv visa neseko punkts, seko komati un komati un rādās, teikuma punktu vai varbūt pat izsaukuma zīmi sastapšu jūnijā. Galvenais ir neiespringt, ar ko man gaužām neveicas un tiekties paveikt zilus un zaļus brīnumus.

Šis bija viens no daudzajiem komatiem. Tagad jāskrien iemācīties no galvas klaviergabalu, jāuztaisa prezentācija (jau jūtu dziļu riebumu pret powerpointu) un vēl kaudzēm visa kā.
Lai jums, mīlīši, trekni komati! (vai varbūt pat puntki?) Lai vairāk brīnišķīgā it visā.
for mood

foucoso

Jo viņš ir Mets Dallas.

I think I'm gonna be alcoholic

Es šodien biju tik priecīga. Priecīga par sauli, par brīvo dienu, par sastaptajiem cilvēkiem,par diriģēšanu (man nelasīja skolotāja kārtējo lekciju, bet tai vietā uzslavēja), par Edvīnu (iemācīja šo to jaunu uz ģitāras) par čali (piedzērās,pievēma solfedžo klasi), par mierinājuma vārdiem, par jauku sarunu ar klasesbiedru, par mūziku..
Un te pēkšņi priekšā stāv tas pretīgais, netīrais, melnais lops ar nagiem un ragiem un briesmīgo smaku. Iztēloties var daudz ko, bet tāds viņš ir un no viņa gribas turēties pa gabalu. Viņš rada to briesmīgo sajūtu, kuru dzīvē nevaru ciest visvairāk. Izmisums, jā, izmisums. Bezcerība, nolemtība, apjukums..

brīnumzālītes

Brīnumi notiek un mans telefons zvana un zvana. Apnicīgi, jo šodien es saku nē jebkuram piedāvājumam. Man ir forši cilvēki blakus, suši, zaļā tēja un daudz, daudz visabi. Pa tv iet garlaicīga filma par prostitūtām. Apsolīju sev sevi salāpīt ar sinepju plāksteriem, tējām, kakla tabletēm un sīrupiem, bet neceļas rokas. Šodien es darīšu neko. Darīšu neko vajadzīgu - tā laikam būtu pareizāk.

la mi re mi re do.. vienkārši un skaisti. Lai jūsos miers!

Mani slavē, mani komentē, mani citē, ar mani spēlējas, mani bildina(!), mani ķircina, mani samīļo, mani sadala, mani sasmīdina, mani ir žēl paspēlēt kazino, ar mani runā, mani apdzied, mani saule sveicina! Ar mani jauns dzīvesprieks jaunai, skaistai dienai.

ej ellē un nāc ēst

Tikko gribēju izraut matus no galvas, rokas jau stiepās pēc baldrijāņiem un vienīgais, kas dominē manā galvā ir doma, ka miršu, bet to saku gandrīz katru dienu un laikam jau pilnīgi un absolūti lieki, lai gan šodien mani gandrīz, gandrīz tiešām nobrauca mašīna un es jau acis samiegusi, gaidīju triecienu, taču autovadītājs pēdējā mirklī nokontrolēja līkumā stūri un nekas nenotika, tā nu es mazliet šoka izbīlī turpināju savas gaitas. Lai gan laiks bija skaists, melnais periods turpina vilkties. Šodien skolā bija brīnišķīga diena, bet tā bija cena rītdienai, kurā mani vienkārši ņems priekšā visi pēc kārtas, bet es atslābstu un tā vietā, lai kaut ko darītu lietas labā, rakstu šo nekam nevajadzīgo kaut ko un gribu runāties. Esmu briesmīgs cilvēks, esmu sākusi daudz lamāties un darīt vispār ne tās labākās lietas. Esmu guvusi mācību, ka nevajag spriest par cilvēku, pirms neesi īsti to iepazinis, bet parasti jau vienmēr pirmais priekštats ir tas nepareizais, bet cilvēku pazīt nav iespējams. Dažreiz mēs pat nepazīstam paši sevi, vai tad tā nav? Un vai nu visi ir sākuši smieties par ne par ko, vai nu vienkārši man tiešām humorizjūta klibo. Vislabāk ir neiespringt, man jābeidz lamāties un tagad, tagad,tagad.. Kafijas krūze, jā.

Happiness

Stundā:

Skolotāja - Kurš ir redzējis laimi? Neviens!

K. - [iebļaujas] ES!

Skolotāja - Vai tu tiešām esi redzējis laimi?

K. - Jā!

Skolotāja - Tu viņu tā vari ielikt maisiņā un parādīt arī mums?

K. - Ne gluži..

Skolotāja - Nu redzi! Tātad..

K. - [pārtrauc skolotāju] Bet es esmu redzējis laimi! Laimes! Laimes ir vairākas. Laime ir mana mīļotā meitene, draugi un ģimene, kurus satieku katru dienu un viņi dara mani laimīgu. Tā laime, kuru Jūs varbūt domājat - tā ir neredzama, klusa kā kaps un izveicīga. Redzēt viņu vienkārši nav iespējams, bet viņa mums šad un tad ir blakus. Tā pielavās klusi, jo klusi un iedur ar laimes adatiņu..

Skolotāja - Beidz te pļurkstēt! Laimi nevar redzēt un viss. Pildi savu uzdevumu vai arī ielikšu divi.

Tu sāpēs kriti,
Kliedzi un bļāvi.

Tev bija tik slikti,

Tik ļoti slikti..

Dvēsele asiņo.

Melns duncis dūris neredzams.

Tā sātana balss paziņo:

"Mirsti, kuce, mirsti!"

Nogalini mani maigi,

Tā skaisti..

trešdiena

...
Un tad es beidzot to sajutu. No sākuma pakausī, tad visā mugurā tas dūrās iekšā, līdz juta viss ķermenis līdz pirkstu galiņiem. Siltumu. Saules siltums. Silti, spoži saules stari. Prieks. Un es smaidīju.

Ēst nav veselīgi.

Atgriezos ierastajā dzīves ritmā, piecēlos laicīgi, nenokavēju mikriņu. Smiekli līdz asarām un pacilāts garastāvoklis visas dienas garumā. Stundās nopelnītas labas atzīmes un jaukas sarunas ar skolotājiem. Pastaiga gar jūru ar klasesbiedriem un bērnišķīgi cīniņi - kurš kuru izvārtīs sniegā (izvārtīja mani). Sekoja narvesen kafija un negaidīta redzēšanās ar sen neredzētiem draugiem. Devāmies garā pastaigā, smējāmies un pīpējām. Lūk šādas ir manas sestdienas, kuras pietrūka!

ha!

i just need some colours in my life

šodien visu dienu pavadīju pie klavierēm un priecīga, ka beidzot esmu iemācījusies gammas, braucu uz skaņas skolu. cilvēki maz, vijolnieki ģērbušies melnā.. klavieru skolotāja bija nepierasti līksma, mani nemaz nenoklausījusies atlaida no stundas, jo viņai bija jāskrien uz ballīti. harmonijā likām skolotājam vilties un stunda pārsvarā pagāja gan runājot, gan strīdoties par to, kad cilvēks ir vai nav mūziķis. tādas nu ir piektdienas harmonijas - drūmas, ar smagām nopūtām un dziļām sarunām. taisoties prom iešanai, smieklu jaunkundze man pateica, kāpēc vijolnieki ir melnā - nomirusi vijolskolotāja un šodien bija bēres. es jutos tik šokēta. vēl viena nāve. kāpēc ar māksliniekiem tā liktenis izspēlējas? vēl nesen sēdēju ar viņu kafejnīcā un runājām par dzīvi un mūziku. braucot mājās neizturēju un apraudājos.
šovakar lai skan bahs.

Haoss..

- Nopērc man skūšanās putas.
- Bet Tom, tu neskuj taču savu seju.
- Kas teica, ka man tās vajag priekš sejas skūšanas?

Kā tu vari gulēt, zinot, ka tieši tagad neskaitāmas mātes mostas no bērnu kliedzieniem, cilvēki citā pasaules malā mostas jaunai darba dienai, cilvēki mostas no citu kliedzieniem dēļ ugunsgrēka vai kā cita, cilvēki, kuri guļ uz ielas ar tukšiem vēderiem? Nu kā tu vari gulēt?
Un kā tu vispār vari gulēt, zinot, ka cilvēki mirst!?

Kā paglābties no viņa? Viņam taču ir spārni, viņš mūs sagūstīs.. Tātad mums jāizmēģina tās zāles, par kurām viņš runāja - skūpsti, skaujas un gulēšana kailiem kopā. Tiesa, ir jau ļoti vēls, bet gan mēs izturēsim..

- Zinu tikai to, ka es neko nezinu.
- Kā teikt, ar to sākas gudrība. Kad cilvēkam ir septiņpadsmit, viņš zina visu. Bet, ja divdesmit septiņu gadu vecumā viņš vēl arvien zina visu, tad viņam nav vairāk par septiņpadsmit.

- Man nevajag nevienu uz šīs pasaules. Es ar visu māku pati tikt galā.
(pēc 5 minūtēm) Eū, man vajag kādu, kas var attaisīt to sasodīto burku.

Cilvēki nāk un iet. Tā notiek. Daži pārsteidz un atgriežas. Daži neatgriežas. Vairums neatgriežas. Mums jāmāk ar to sadzīvot. Man jāmāk ar to sadzīvot.

- Tu esi uzkrāsojusi acis.
- Ēm, jā.
- Man patīk.
- Man ne sūda nepatīk.

fuck it

write wrote written

Šī bija skaista pirmdiena. Lai gan biju gulējusi kādas 3h, jutos lieliski. Šis bija viens no retajiem rītiem, kad stundas sākas vēlāk, tāpēc atradu laiku sēdēšanai virtuvē, garšīgākās tējas malkošanai, saullēkta vērošanai un sapņošanai. Debesis bija brīnumskaistas un man bija tik ļoti pietrūcis saules, ka nebeidzu par to tīkmināties visu dienu kā mazs bērns par jaunu rotaļlietu.

Es aizgāju uz skolu, pasēdēju pirmajās stundās.. atnācu mājās un gāju gulēt. Vairs nevaru izturēt, kā veselība spēlējas ar mani un ceru, ka drīz atgriezīšos pilnvērtīgā dzīvē, jo koros jāgatavojas nopietnām skatēm, jāliek klavierēs gammas un jāsāk mazajam korim mācīt savu izvēlēto dziesmu. Vismaz sirds un nervi ir mierīgi, jo beidzot sāku rakstīt pētniecisko darbu un man jāpateicas tiem jaukajiem cilvēkiem, kas palīdz ar informāciju, it īpaši Aijai, kurai tāpat atlīdzināšu ar vīna pudelēm kādā pavasara vakarā. Un paldies, kuri vēl man veseļoties un piedāvā visādas zāļu tējiņas. Vienīgais ko es vēlos, ir atgriezties realitātē un beigt šo sēdēšanu mājās.

Un šobrīd es varu papildināt savu sarakstu no kā man ir bail - no zvanīšanas svešiem cilvēkiem, no mana durvju zvana negaidītā mirklī un no lasītāju un profila apmeklētāju kāpjuma, baisi. Bet varbūt man vienkārši sākusies paranoja.

Nu ko, esmu paspējusi šo uzrakstīt vēl janvārī. Jau 12.tā daļa gada ir pagājusi, bet man no vienas puses nav iebildumi. Laiks pretī vasarai droši var steigties, lai gan.. nē, pat pretī vasarai nebūtu vēlama steiga.

Atliek vien novēlēt veiksmīgu februāri un nedēļu. Lai jums veiksme, jo veiksmes nekad nevar būt par daudz.

pavasari gaidot

что такое?

Ir grūti, iet grūti, klājas grūti..Grūti. Ko mēs saprotam ar vārdu 'grūti'? Vai to pirmajā teikumā aizvietot labāk ar 'smagi'? Grūti iet vai smagi iet..tas pašreiz diži ko izšķir vai maina? Es nezinu. Es vairs tiešām nezinu, bet es vispār daudz ko nezinu un es ar to samierinos.
Šis vakars ir skumjš vakars, pat ļoti. Viss kas notiek..tas vienkārši nekur neved. Neved uz neko labu. Un daudziem pašlaik neklājas viegli: naivas cerības, lēmumu pieņemšanas, depresijas, nāves, briesmīgi notikumi, bezspēks, slimošanas, dusmas un pat runas par pašnāvībām. Lūdzu tikai iztiksim bez tām. Riebjiens nāk par visu. Nesaprašana, par ko man tāda sodība. Griba vemt aiz netīrās, riebīgās pasaules. Šovakar tāda viņa ir.

-Ko tu gribi no dzīves? -Ko viņa grib no manis?

Man patīk sapnī būt Austrālijā, braukt pa upi ar laivām, pēc tam peldēties ezerā, kurš ir pilns ar vannas putām ar aveņu aromātu. Izvairīties no milzīgajām zivīm un krabjiem,kas nesāpīgi kož, kurus nevaru pamanīt dēļ sasodītajām putām, un vēsā mierā iesēsties džipā un aizbraukt no Austrālijas uz man iemīļoto Ķemeru mežu, kurā šoreiz nespīdēja saule un tāpēc viņš bija drūms un man tur nepatika.
Tur stāvēja mana ģitāra, kurai pēkšņi nolobījās krāsa un tā pēkšņi bija nesmuki baltā krāsā, un tad es redzēju veselu baru cilvēkus, pareizāk vīriešus ap četrdesmit, kuri peldējās purvā, līdz viens noslīka un visi priecīgi smējās, arī es. Un tad es aizgāju uz baznīcu un skatījos, kā pēdējā solā skūpstās divi cilvēki un tad man apnika un es aizgāju uz kādu milzīgu, svešu privātmāju, kurā mani aicināja iekšā un lika nofotogrāfēt iemītnieku kopbildi, kuri bija laimīga meksikāņu ģimene.
Sen nav bijis sapņots un šādi man patīk labāk, nekā.. nu jā, lai tas paliek pie manis.

Saku labrītu un novēlu jums jauku šo pelēko ceturtdienu.

Mani jau gaida kafija, harmonija, gammas, vēsture un ekonomika. Pagaidām čav.

Par tevi

Es mēģināšu domāt,
Ka par tevi nedomāšu.
Es mēģināšu sev iestāstīt,
Ka cerības par tevi nelološu.

Cerēšu, ka sapņi par tevis
- būs bez tevis.
Gaidīšu, ka tev man nezvanot
- saņemšu zvanus no tevis.

Un tad, kādā rudens dienā
Es gribēšu tevi, protams, nesatikt.
Es gribēšu tevi vairs nepazīt,
Ka pazītu tevi pēc gadiem piecdesmit.

Es mēģināšu, ka nemēģināšu.
Es cerēšu, ka necerēšu.
Es gaidīšu, ka kaut kad vairs negaidīšu.
Un gribēšu, ka mūžam negribēšu.

Es novēlēšu, lai tev klājas labi!
To es tiešām novēlēšu.
Apsolu - es mēģināšu par tevi nedomāt,
Ka par tevi domāšu vien.



Dzejoļus es neprotu rakstīt un nerakstu, bet dažreiz ūdens smeļas pāri malām un volāā - nekam nederīgs dzejolis ir gatavs.

i was kind of expecting you.

Šis blogs ir tik drūms! Apsolos drīzumā nomainīt uz dzīvespriecīgām krāsām, lai gan ar to vienmēr ir problēmas, jo sev acīm tīkamu šo lapu nekad perfekti neuztaisīt.
Dzeru siltu kakao un sēžu pie atvērta loga un man ir labi. Man ir pat ļoti labi... rozā vanna un cigaretes, izlādēšanās arēnā Rīga Dinamo spēlē, brīvdienas mājās, pastaigas mežā, skaistas e-pasta vēstules, smieklīgas sarunas, pingvīnu gājieni un galvenais - labs garastāvoklis un prieks.
Sirds un viss it manī vēl kāro pēc pavasara, nervi jau gaida maija tuvošanos, kafija dara brīnumus un vēl lielākus brīnums dara draugi.

Un kas var būt vēl iepriecinošāk, ja tev divos naktī atraksta "Elīn, tu neesi tizla".

jauns sākums

Es nesen lasīju grāmatā -
"Kāpēc cilvēki tik intensīvi meklē atbildes uz visiem jautājumiem, problēmām? Lauž savas galvas par prognozēm, kā tālāk būs? Un kāpēc mēs atrodam dažas atbildes, bet dažas ne? Jo tās, kuras neatrodi nav jāmeklē, tās pašas sameklēs tevi, ja būs lemts. Un tāpēc, pirms gulētiešanas paturi prātā savu jautājumu, ja paveiksies, atradīsi sapnī atbildi."
Tas nebija jāņem nopietni, jo pati grāmata nebija nekas, laika kavēšanai un varbūt dažu atziņu gūšanai par cilvēkiem un pasauli, bet interesanti ir tas, ka aizvakar mans sapnis deva man atbildi uz ļoti nozīmīgu jautājumu manā dzīvē. Un tāpēc es nolēmu, lai arī jūsu acīm tiek šīs rindiņas.
Un vispār, sveicieni jau '11tajā gadā. Tas laiks ir nežēlīgi ātrs.Un ļoti ceru, ka sakāmvārds"kā gadu iesāksi tā pavadīsi" uz mani nepiepildīsies. Apņemšanos, mērķu un vēlēšanās ir daudz šogad, tāpēc ceru, ka kaut cik izdosies un vēlu jums to pašu.
Un varbūt mazliet muļķigi no manis, bet vēlu atrast atbildi uz jautājumu, kāds nu viņs jums ir.